Ir_Nauda_logoLai šodien kļūtu par miljonāru, jums vajadzēja tikai 35 tūkstošus eiro 2009.gadā un par šo summu biržā nopirkt Olainfarm akcijas, kas maksāja 20 santīmu. Tagad to cena ir astoņi eiro. Izklausās vienkārši? Tomēr tā vis nav. Ir Nauda iesaka, kā biržā rīkoties iesācējam.

«Runājot par investēšanu Latvijā, vērts pieminēt divus uzņēmumus: farmācijas kompāniju Olainfarm un SAF Tehnika, kas ražo datu pārraides ierīces.» Tā jūlijā izteicies pazīstams amerikāņu finansists Peters Kohli (Peter Kohli), kura specializācija ir attīstības valstu akcijas. Pēdējos gados viņam īpaši iepatikušās Baltijas valstis, kuras viņš dēvē par apslēptajiem dārgakmeņiem. Vai šajos eksperta ieteikumos būtu jāieklausās arī Latvijas iedzīvotājiem, kurus neapmierina banku depozītu niecīgie procenti?

Atbilde nav tik vienkārša, jo neviens nezina, kas notiks nākotnē. Tāpēc investoru vidū ir populārs teiciens: līdzšinējais ienesīgums negarantē pieaugumu nākotnē, tomēr labāka kritērija par agrāko veiksmi arī nav. Kādi tad ir Kohli ieteikto Olainfarm un SAF Tehnika sasniegumi? Patiesībā — vērā ņemami.

Olainfarm akciju vērtība kopš gada sākuma ir pieaugusi par 35% (līdz astoņiem eiro), bet SAF Tehnika — pat par 63% (līdz trim eiro), kas ir rekords visu likvīdo akciju tirgū Baltijā. Kas ir šādu panākumu cēlonis?

Zāļu kompānijai tie ir ļoti veiksmīgi pārdošanas rezultāti. Neraugoties uz sarežģīto situāciju Krievijā un Ukrainā, kas bija galvenie Olainfarm noieta tirgi, šā gada pirmajā ceturksnī apgrozījums ir pieaudzis par 16% (sasniedzot 27 miljonus eiro), bet peļņa — pat par 81% (6,7 miljoni eiro, kas ir labākais ceturkšņa sasniegums kompānijas vēsturē).

Vai tas nozīmē, ka nākotnē akciju kāpums turpināsies? Protams, to noteiks Olainfarm turpmākie rezultāti, kurus nezina neviens. Kā jau parasti biržā, visi perfekti saprot, kuru uzņēmumu akcijas vajadzēja pirkt vakar, bet par rītdienu versiju ir daudz un dažādas.

Savukārt SAF Tehnika akciju sadārdzināšanās rekordu veido ne tik daudz biznesa veiksme, bet cits iemesls. Proti, galvenie akcionāri, kas vada uzņēmumu, paši aktīvi uzpirka akcijas biržā. Jūnijā piecu dienu laikā viņi nopirka aptuveni 14 tūkstošus akciju par nepilniem 42 tūkstošiem eiro, kas ir nopietna aktivitāte mūsu biržā. Kāpēc tā? «Vienkārši mēs ticam savam biznesam!» skan īpašnieku atbilde. Protams, tik liels pieprasījums vienmēr ved pie cenu kāpuma. Attiecībā uz akciju vērtību nākotnē atkal jāsecina — turpmākai izaugsmei vajadzīgi vai nu nopietni biznesa panākumi, vai jauns «uzpirkšanas» raunds no lielu investoru puses. Vai arī abi kopā.

Drošie dividenžu milži

Cilvēkiem, kas biržā nekad nav tirgojušies, ir grūti pašiem izdarīt secinājumus, kādu vērtspapīru cena nākotnē var augt vai kristies. Tādu investoru labākā stratēģija — iepirkt pašu drošāko lielo uzņēmumu akcijas, par kurām ik gadu tiek maksātas dividendes. Visbiežāk tie ir agrākie monopoli, kas joprojām ir savu nozaru neapšaubāmi līderi — telekomunikāciju, gāzes, elektrības un ūdensapgādes uzņēmumi. Aplūkosim šos variantus tuvāk.

Latvijā biržā kotējas tikai viens šāds smagsvars — a/s Latvijas gāze. Šogad jūlijā katrs akcionārs jau ir saņēmis savā bankas kontā dividenžu pārskaitījumu — 64,8 eirocentus par akciju (kompānija izmaksāja 72 centus dividendēs, bet banka automātiski atrēķina 10% nodokli). LG akcijas pēdējos mēnešos maksā aptuveni 10 eiro. Tātad to gada ienesīgums ir aptuveni 6,5% — nemaz nav slikti, salīdzinot ar mazāk nekā 1% peļņu banku depozītos.

Cik drošas šobrīd ir investīcijas Latvijas gāzē? No vienas puses, kompānija maksā dividendes jau 16 gadus pēc kārtas, neizlaižot maksājumus akcionāriem arī krīzes laikā. Turklāt dividenžu ienākumi ir stabili — pēdējos piecos gados tie ir bijuši 71—85 centu robežās par akciju. Arī pašu akciju cena ir svārstījusies nedaudz — pēdējos 12 mēnešos tā bijusi ap 9—10 eiro. Tomēr ir kāds «bet». Visus šos gadus kompānijā pastāvēja līdzsvars starp krievu akcionāriem Gazprom un vācu enerģētikas milzi E.ON Ruhrgas, kuri godīgi dalīja peļņu. Taču vācieši pamet Baltijas tirgu un savas akcijas pārdos. Kas būs pircējs, un vai pēc īpašnieku maiņas netiks pārskatīta arī dividenžu politika — tas šobrīd ir neatbildēts jautājums. Vēl viens svarīgs jautājums ir tas, kā valsts īstenos 2017.gadā plānoto gāzes tirgus liberalizāciju, kad beigsies LG monopols. Perspektīvas ir visai neskaidras.

Igaunijā stabils dividenžu līderis ir galvaspilsētas ūdensapgādes uzņēmums Tallinna Vesi. Šogad jūnijā kompānija dividendēs izmaksāja 90 centu par akciju (mīnus 10% nodoklis). Pērn — arī 90 centu. Gadu iepriekš — 87, bet 2012.gadā — 84. Skaidrs, ka ūdens patēriņš ir visai drošs bizness, kurā konkurences parādīšanās nav gaidāma. Taču ir arī nopietns risks: jūnijā uzņēmums zaudēja tiesas prāvu pret Konkurences padomi strīdā par tarifu noteikšanu. Kā tas atspoguļosies biznesā, kļūs skaidrs vēlāk, bet akciju vērtība jau sprieduma dienā nokrita no 15,6 līdz 13 eiro. Tātad pašreizējais akciju ienesīgums ir ap 6 — 7%.

Taču iedomājieties, ka jūs būtu nopirkuši Tallina Vesi akcijas pirms pāris mēnēšiem, kad tās vēl maksāja 15 eiro, bet tagad redzat — vērtība pēkšņi vienā dienā ir kritusies līdz 13 eiro. Pat ierēķinot saņemtās dividendes, uz katru akciju jūs šobrīd būtu zaudējuši 1,5 eiro. Akciju tirgus iesācējam tas var izrādīties pamatīgs stress, kas dažam var laupīt pat naktsmieru. Ko darīt? Viens risinājums — pārdot, ja baidāties no tālāka vērtības krituma. Cits variants ir izturēties pret to filozofiskā mierā: šodien nokrita, rīt celsies. Vienlaikus saprotot, ka garantiju nav nekādu. Garantijas ir tikai bankas depozītam, kas nepārsniedz 100 tūkstošus eiro. Bet, kā zināms, peļņa šajā gadījumā ir sarukusi līdz minimumam.

Stipri lielākas dividenžu medības var sarīkot Lietuvā — kaimiņvalstī biržā tiek kotēti vairāki enerģētikas uzņēmumi, kurus kontrolē valsts. Piemēram, Lietuvos dujos maijā izmaksāja akcionāriem 9,63 centus par akciju, kuras vērtība pēdējos mēnešos bija aptuveni 85 centi. Visai augsts ienesīguma līmenis, ap 10%. Tomēr lietuviešu eksperti brīdina — nav skaidrs, vai šāda rekordliela peļņa būs noturīga. Viņuprāt, ir diezgan droši, ka dividenžu līmenis nebūs zemāks par pieciem centiem par akciju, kā tas bija pirms vairākiem gadiem. Tomēr arī tādā gadījumā ar pašreizējo akcijas cenu ienesīgums ir aptuveni 7%. Vienlaikus jārēķinās — ja ienesīgums kritīsies, arī akciju cena var samazināties līdz 60 centu līmenim, kāds bija pirms pāris gadiem. Taču pašlaik LD akcionāri ir jau dubultā vinnējuši — tikai šogad vien akciju cena ir pieaugusi par 30%, bet, ierēķinot dividendes, — par 40%.

Tomēr tik liels pieaugums nav tipisks stabilu uzņēmumu akcijām. Lietuvā tāds stabilitātes piemērs kā pie mums Latvijas gāze ir telekomunikāciju kompānija TEO, kas ir mūsu Lattelecom analogs — šā uzņēmuma akciju vērtība pēdējos divos gados svārstījusies ne vairāk kā par 10%, bet dividenžu ienesīgums ir bijis aptuveni 5—7% līmenī.

Tāpēc ir saprotams tradicionālais padoms, ko akciju tirgus iesācējiem sniedz pieredzējuši spēlētāji: no riskiem izvairīties nav iespējams, tāpēc visdrošākā stratēģija ir tos sadalīt vismaz piecās dažādās paketēs ar atšķirīgu riska līmeni un cerēt, ka rezultātā tie izlīdzināsies un ļaus saņemt pieklājīgu 5—7% vidējo ienesīgumu.

Kad pirkt?

Taču lasītāji, kurus aizrāvusi filma Volstrītas vilks, šajā brīdī varētu teikt: jā, 5% peļņa nav slikti, bet — kā tad ar iespējām ātri kļūt bagātam, lēti nopērkot un tad dārgi pārdodot akcijas, kuru vērtība pēkšņi daudzkāršojusies?

Jāatzīst, tādi piemēri ir atrodami arī Latvijas biržas investoru vidū. Tomēr tā ir pavisam cita tirgošanās stratēģija — iesācējs bez zināšanām nevar cerēt uz aklu veiksmi. Lai kļūtu par miljonāru biržā, nepietiek tikai ar sajēgu par tirgu (sajēga ir daudziem), bet nepieciešama arī drosme, lai ne tikai noķertu «lielo vilni», bet arī nenobītos no tā.

Akciju tirgū ir populārs teiciens — ja pirkt akcijas jums iesaka pat taksists, tātad tirgū ir nopietnas problēmas, un ir laiks tikt no akcijām vaļā. Taču šī gudrība nesniedz atbildi uz galveno jautājumu — kad tad ir īstais brīdis akcijas pirkt? Sava atbilde ir investīciju guru Vorenam Bafetam (Warren Buffett): «Jāpērk tad, kad pa ielām pludo asinis.» Tātad — kad ekonomika piedzīvo smagus laikus, visi mēģina pārdot akcijas, neviens tās nepērk, un cena ir nokritusi teju līdz zemei. Pēdējoreiz šādu situāciju mēs piedzīvojām 2009.gadā, kad plosījās globālā finanšu krīze.

Piemēram, vai zināt, ka 2009.gadā Olainfarm akcijas biržā varēja nopirkt par 20 santīmiem? Jā, tās pašas akcijas, kuras tagad maksā astoņus eiro un iesaka iegādāties amerikāņu investīciju eksperts. Parēķināsim! Tātad — lai Latvijas biržā kļūtu par miljonāru šobrīd, kad lasāt šo rakstu, jums vajadzēja 2009.gadā nopirkt tikai 125 tūkstošus Olainfarm akciju par… 25 tūkstošiem latu jeb 35,5 tukstošiem eiro. Nopirkt un — tagad sekos pats grūtākais uzdevums! — nepārdot šīs akcijas visus aizvadītos gadus. Nepārdot ne tad, kad to vērtība uzkāpa līdz trijiem eiro, ne arī četriem un pat pieciem. Un, lūdzu, šodien jūs būtu miljonāri. Tomēr atzīsim — nepārdot akcijas, kad to tirgus vērtība ir pieaugusi divas vai trīs reizes, ir gandrīz nepaveicams psiholoģisks pārbaudījums.

Ja domājat, ka 2009.gadā pieredzējuši biržas spēlētāji aktīvi izmantoja šo izdevību, jo zināja, ko pirkt, tad smagi maldāties. Vēl vairāk — no desmit lielākajiem biržas investoriem, kas pēdējo 15 gadu laikā tirgojas ar Baltijas akcijām, es nezinu nevienu, kurš būtu nopircis Olainfarm akcijas 2009.gadā par 20 santīmiem. Kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša: tikai teorētiski ir viegli pateikt, ka akcijas jāpērk brīdī, kad ielās pludo asinis. Patiesībā, kad šāds brīdis pienāk, tirgos iestājas panika, un pirkt akcijas, kuru vērtība katru dienu krīt, ir ārkārtīgi grūts uzdevums. Pat profesionāļiem. Taču tie, kas saņem drosmi un kuru iegādātie uzņēmumi pēc tam nebankrotē, saņem pelnītos augļus.

Kā piemēru aplūkosim amerikāņu biržas indeksu Dow Jones. Pirms krīzes, 2007.gadā, tā līmenis sasniedza 14,2 tūkstošus punktu. Pašā krīzes melnumā — 2009.gada martā — tas nokritās par 55%, sasniedzot 6,4 tūkstošus punktu. Turklāt visriņķī runāja, ka krīzes dziļākais moments vēl nav pienācis un tūlīt tūlīt sekos kritums līdz trijiem tūkstošiem. Tomēr tā nenotika. Indekss atsāka kāpt. Šā gada jūlijā tas ir sasniedzis 18 tūkstošus punktu. Tātad pat tie investori, kas nepirka konkrētu riskantu uzņēmumu akcijas, bet vienkārši ieguldīja naudu «amerikāņu ekonomikas» indeksā, kopš sava ieguldījuma krīzes dziļākajā brīdī ir trīskāršojuši savu kapitālu. Protams, ar Olainfarm izrāvienu to nevar salīdzināt, taču arī risks šajā gadījumā ir bijis krietni mazāks.

Kāpēc tad pircēju krīzes brīdī bija tik maz? Atbilde nepārsteidz: vairākums neticēja, ka izeja no krīzes un akciju cenu kāpums notiks tik drīz. Jo šo dižkrīzi bija pieņemts salīdzināt ar 30.gadu Lielo depresiju, un toreiz ASV akciju tirgum bija nepieciešami 25 gadi, lai atgrieztos pirmskrīzes līmenī. Šoreiz viss notika daudz ātrāk, jo Federālo rezervju politika bija pilnīgi citāda — tirgiem tika nodrošināta lētas naudas pieplūde, lai novērstu paniku un bankrotus.

Vaļņu ielas vilki

Un tomēr, arī Latvijā ir savi «Vaļņu ielas vilki» — biržas investori, kas kļuvuši par miljonāriem, tirgojoties ar Latvijas uzņēmumu akcijām. Taču par šīm veiksmēm nav pieņemts skaļi bazūnēt, tāpēc tās zina salīdzinoši šaurā lokā. Viens no tiem, kas nekad nav medijiem sniedzis intervijas par saviem veiksmīgajiem biržas darījumiem, ir finansists Jānis Leimanis, kas publiski nereti tiek dēvēts par Šķēles cilvēku.

Jānis Leimanis biržā ir tirgojies no paša sākuma — kopš 1996.gada. 2001.gadā, kad kļuva skaidrs, ka Latvijas iestāšanās ES nav aiz kalniem, Leimanim radās investīciju ideja: uzpirkt biržā tādu uzņēmumu akcijas, kuriem pieder zeme un ēkas Rīgas centrā. Turklāt tikai uzņēmumus, kuros var iegūt kontrolpaketi. Biznesa jēga slēpjas tajā, ka daudzu uzņēmumu vērtība tolaik biržā bija daudzkārt zemāka, nekā tiem piederošajam nekustamajam īpašumam, bet tā cenai, pēc Leimaņa prognozēm, tuvāko gadu laikā bija vēl ievērojami jāpieaug.

Rezultātā Leimanis nopirka uzņēmumu Rīgas raugs, pēc tam pārtrauca kotēšanu biržā un izdevīgi pārdeva tam piederošo zemi pilsētas centrā. Vēlāk somu investori šajā vietā Rūpniecības ielā uzbūvēja dārgus daudzdzīvokļu namus. Taču lielākais Leimaņa investīciju kumoss bija Rīgas sporta pils akciju iegāde. Pēc tam zemi 2,5 hektāru platībā šajā vietā īpašnieki paguva igauņu investoriem Rotermann Group pārdot pēdējā brīdī pirms krīzes, 2007.gadā. Spriežot pēc mediju ziņām, darījuma summa bija aptuveni 30 miljoni eiro, un vēl 100 miljonus igauņi plānoja ieguldīt dzīvokļu kompleksa izbūvē. Šajā darījumā Leimanis darbojās kopā ar investoru grupu, kurā bija arī Andra Šķēles ģimenes locekļi, bet viņa daļa šajā darījumā bija pietiekami liela, lai kļūtu par miljonāru.

Protams, šādu «miljona peļņas» pirkumu Latvijas vietējā akciju tirgū nav daudz. Biežāk sastopami tādi, ko mēdz saukt par «mūža darījumu», proti, akcijas ir nopirktas brīdī, kad bijušas ļoti lētas, bet pēc tam to vērtība pieaugusi trīs četras reizes. Tomēr šajos gadījumos jāatceras: ja akcijas maksā ļoti maz, uzņēmumam ir nopietnas problēmas. Var notikt brīnumaina atkopšanās, bet var sekot arī bankrots, un tādā gadījumā ieguldījumi izkūp skurstenī. Piemēram, Liepājas metalurga akcijas vēl pirms paša bankrota biržā tirgoja par 10 santīmiem, un bija ļaudis, kas tās pirka, cerot uz sekmīgu krīzes atrisinājumu.

Diemžēl tā nenotika — investori, profesionāli biržas spēlētāji, bija likuši uz nepareizo kārti un zaudēja naudu. Tāpēc biržas jaunpienācējiem, kas plāno ar minimālu risku investēt savu kapitālu, cerēt uz viegliem miljoniem vai akciju vērtības daudzkāršošanos būtu tiešām naivi. Dividenžu ienesīgums 5—7% līmenī, turklāt no pašām drošākajām akcijām — tas jau būs ļoti labs sasniegums.

Izaugsmes rekordisti
Akciju vērtības lielākie pieaugumi kopš krīzes, 2009.g

Olainfarm +2357%
Valmieras Stikla šķiedra +838%
SAF Tehnika +520%
Latvijas balzams +129%
Grindeks +86%
Latvijas gaze +62%

Dati: Nasdaq Riga

Trīs padomi iesācējiem

Rolands Petrevics, treideris, Wallstreet.lv dibinātājs

Pareto likums — 80/20, par kuru daudzi ir dzirdējuši, darbojas arī investīcijās. Proti, 20% no jūsu nākotnes investīcijām biržā ienesīs 80% no peļņas un otrādi. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, investīcijas, kas peļņu nenes (vai vēl sliktāk — rada zaudējumus), ir bez jebkādas žēlastības jāmet laukā no portfeļa, un nauda jāizvieto tur, kur tā nes peļņu. Tātad pirmais likums — stop loss jeb pārtrauc zaudējumus — vismaz darbības pirmajos gados ir neapstrīdams un nepieciešams elements investīciju lēmumu matricā. Kā savulaik rakstīja leģendārais Džeralds M.Loebs, spēja pieņemt un fiksēt zaudējumus ir vissvarīgākais padoms, kādu vien var sniegt iesācējam investoram.

Otrs padoms: nekad «nepiramidēties uz leju». Proti, ja akcija vai investīciju fonds sāk krist, tad, pērkot klāt par zemāku cenu, rodas ilūzija, ka šādi iespējams samazināt visas investīcijas vidējo cenu. Taču galu galā tas vienmēr noved pie vēl lielākiem zaudējumiem, un, kā jau iesācējiem parasti gadās, visa pozīcija beigās tiek atdota ar lieliem zaudējumiem. Tā tas notika gan ar Ukio, gan Snoras, gan ar daudziem citiem investoriem.

Trešais padoms: nosakiet pārdošanas un peļņas mērķus. Protams, «bafetologi» un citi veiksmes stāsti, kuri tiek aprakstīti grāmatās, rada mānīgu sajūtu, ka, nopērkot kādu tehnoloģisku brīnumu tā sākuma stadijā un «sēžot tajā» daudzas dekādes, var pats no sevis rasties jauns veiksmes stāsts. Tomēr realitāte biržā ir daudz piezemētāka — vēl sāpīgāk nekā fiksēt zaudējumus ir skatīties, kā pēc gada, kad pozīcija ir turēta ar peļņu, tā katru dienu samazinās, līdz nodilst par nulli… un pārvēršas zaudējumos! Tāpēc iesaku nepārsēdēt, tā ir otra galējība, kurā var iekrist uzreiz pēc nespējas fiksēt zaudējumus.


Raksts publicēts žurnāla “Ir Nauda” augusta/ septembra, 2015 numurā (Nr.20), 
48.lp.