Iepriekšējā rakstā komentāros lasītājiem radās jautājumi par to, kāpēc tad tomēr ir tā, ka tirgos pelna mazākums un vai tam arī ir kāds teorētisks pamatojums.

Sāksim ar tīri matemātisku modeli. Pieņemsim, ka mums ir 100 spēlētāji un spēle var būt jebkura – birža, pokers, biljards, tas nav svarīgi. Pietam, skaidrs, ka pat, ja mēs atmetam jebkādu mahināciju iespējas, insaideru informāciju, iespējas uzzināt ziņas pirms tās zina citi utt., jebkurā spēlē spēlētājiem būs dažādas meistarības pakāpes. Mēs ieviesīsim meistarības indeksu, teiksim no 1 līdz 100, tādejādi pats meistarīgākais spēlētājs būs ar meistarības indeksu 100 un pats sliktākais – ar 1. Pietam vinnesta iespējamība katrā spēles raundā būs proporcionāla katra spēlētāja meistarības indeksam.

Vēl pieņemsim, ka katram spēlētājam spēles sākumā būs 10 000 USD kapitāla, un par katru vinnētu raundu tas saņem kapitāla pieaugumu +2 %, bet zaudējuma gadījumā –2% (un te es apskatu ideālu gadījumu, kad visi fiksē losus, un fiksē vinnestu, realitātē, zemākās meistarības spēlētāji nekad nefiksēs stop losus, un pārsēdēs profitu tik tālu, ka tas beigās pārvērtīsies par zaudējumu). Tagad palaidīsim spēli:

Tab_1

Skaidrs, ka pirmajā raundā visi tie, kam meistarības indekss ir augstāks par vidējo, dabūs +2% kapitāla pieaugumu, bet tie, kam zemāks- -2%. Tomēr situācija jau būs citāda nākamajā raundā. Jo tagad, kad vinnētāju kapitāls ir pieaudzis, bet zaudētāju – samazinājies, lai mums sakristu kopējā balanss, ir vajadzīgs, lai sadalījuma līnija paceļas par vienu pozīciju uz augšu, un iepriekš vinnējušais spēlētājs zem numura 50 – zaudē. Te atkal jāpiezīmē, ka es apskatu ideālu gadījumu, kad visi atver pozīciju tikai par savu naudu, realitātē zaudētāji centīsies atspēlēties izmantojot ‘kredītplecu’, tā padarot savus zaudējumus vēl lielākus. Teorētiski jāzaudē tieši spēlētājam ar numuru 50, tāpēc ka viņam ir minimālais reitings starp tiem, kas vinnēja pirmajā raundā – un sekojoši viņš ir pirmais kandidāts uz zaudējumu otrajā raundā.

Skaidrs, ka nākamajā raundā sadalījuma līnija atkal pacelsies, un tā (šī modeļa ietvaros) spēle turpināsies tik ilgi, kamēr spēlētājs Nr.1 nesavāks visu naudu, un kad pārējie vienkārši bankrotēs.

Un patīk jums tas vai ne, tā tas darbojas visur. Ideju šī modeļa veidošanai es principā aizguvu no Pareto principa idejām, kas, protams, nav nekas jauns un inovatīvs.

Piemēram, naudas ziņā, Perry Marshall savā grāmatā par Pareto principu 80/20 Sales and Marketing: The definitive guide to working less and making more, dod šādus datus par Top 10 bagātākajam ģimenē pasaulē uz 2011. gadu pēc Forbes 400 saraksta:

  1. Četri Walton ģimenes bērni, Wallmart īpašnieki: 87 Miljardi USD
  2. Microsofta dibinātaji Gates & Ballmers kopā: 72.8 Miljardi USD
  3. Koch brāļi – Charles & David: 50 miljardi USD
  4. Vorens Bafets: 39 Miljardi USD
  5. Google dibinātaji Sergey Brin & Larry Page 33.4 Miljardi usd
  6. Džoržs Soross: 22 Miljardi USD
  7. Sheldon Anderson no Las Vegas Sands – 21.5 Miljardi
  8. Michael Bloomberg – 19.5 Miljardi
  9. Jeff Bezos, Amazon: -19.1 Miljardi
  10. Facebook – Marks Cukerbergs – 17.5 Miljardi

Protams, tagad šis tas varētu būt mainījies, bet ne procentuālās attiecības. Svarīgs ir kas cits – pēc Perry Marshall apkopotajiem datiem, šīs 10 ģimenes kontrolē 80 % no visa Forbes 400 saraksta, bet pirmās trīs – 55 % no šī Top 10! Respektīvi, darbojas šīs te “zūminga” princips, par ko runāju iepriekš, kas nozīmē, ka pirmajā pietuvinājumā ir 80/20 attiecība, pēc tam tajos 20 procentos jau ir sava 80/20 attiecība un tā tālāk.

Lūk, grafiks par valsts kopproduktu sadalījumu pasaulē no tās pašas grāmatas:

Pic_1

Te redzam, ka 20 % no pasaules iedzīvotājiem pieder 80 % no pasaules bagātībām, un process diemžēl turpinās tā, ka bagātākais gals turpina palikt bagātāks un otrādi. Kāpēc tirgos vajadzētu būt savādāk?

Tas nu tik tālu no matemātikas un statistikas viedokļa. Tagad, es gribu uzrakstīt vienu… hmm, pastāstu, ko tūlīt pats arī improvizējot uzrakstīšu, lai nodemonstrētu to, kā tirgos rīkojas patiešām lieli spēlētāji, lai tie būtu market meikeri, speciālisti uz NYSE, Goldman Sachs treideri, vai vienkārši treideri begemoti ar milzīgu kabatu, kuras ne man, ne jums nav.

Iedomāsimies Jāni, kuram pieder kompānija, kura savā ziņā ir unikāla, un tā tirgo ļoti speciālas preces, kuras ir tikai šai kompānijai, un nevienai citai. Sauksim tās par “ierīcēm” – tagad nav svarīgi kas tas ir, svarīgi ir tas, ka šīs “ierīces” ir unikālas un to ražošanai Jānis ir saņēmis licenci no valdības. Jānis ir šo ierīču vairumtirgotājs jau gadiem. Šīs ierīces ir arī unikālas ar to, ka tām ir liela pievienotā vērtība, tās nelūst un – svarīgi, tās ļoti reti, faktiski nekad netiek vēl ražotas klāt – cik viņas tirgū cirkulē, tik cirkulē – vairāk nav.

Jānis biznesā jau ir ilgi un ar pieredzi, un, pāris gadus tirgojoties un vienkārši pelnot starpību starp pārdošanas un pirkšanas cenu (bid/ask), jeb “spredu”, daudz nenopelnīs. Jā, naudiņa nāk, maizītei pietiek, bet nu gribās arī ievārījumu uz maizes. Jāni vēl dažreiz sauca arī par likviditātes nodrošinātāju, jo raugi – kad valdība iedeva viņam licenci tirgoties ar šīm ierīcēm, viņam tika arī dots uzdevums vienmēr pirkt no visas pilsētas, kad iedzīvotāji vēlēsies pārdot, un otrādi- pārdot, kad kāds vēlēsies pirkt. Nu viss bija labi, Jānis pelnīja uz spredu, peļņa bija, bet… sāka parādīties arī tādi, kas Jānim aiz muguras iepirka ierīces un arī likās iekšā spredā, tā samazinot to aizvien vairāk… Nu un vispār garlaicīgi tas viss, peļņa maza tomēr. Pietam, arī darījumu bija maz. Un kas svarīgi – bija jāmaksā valdībai par licenci, bija jāmaksā par ofisa īri, un pats galvenais – par noliktavu, kur tad Jānis glabāja tās ierīces, kas viņam bija dažbrīd vairāk, dažbrīd mazāk – atkarībā no situācijas tirgū.

Tad kādu dienu Jānim ienāca prātā doma – bet kas notiktu, ja es tagad pačukstētu pa kluso kaimiņam, ka ierīces manā noliktavā iet uz beigām un drīz nebūs vispār, tā ka lai domā, ja vajag ierīces, lai labāk pērk tagad? Viņš zināja, ka šis kaimiņš bija īsts baumotājs un nelaida garām nevienu iespēju par kaut ko pabaumot, tāpēc šī metode bija labāka par katru jebkādu reklāmu internetā vai avīzēs.

Pic_2

Tāpat viņš zināja, ka īstenībā jau viņam noliktavā ierīču pietiks jebkādam pieprasījuma pieaugumam, kas varētu rasties.

Pic_3

Domāts, darīts. Nākamajā rītā Jānis atnāca pie kaimiņa un, lūgdams nekādā gadījumā to neteikt nevienam citam, pastāstīja par savu problēmu, kā arī par savām bažām par to, ka noliktava ir faktiski tukša un viņš nespēs apmierināt pieprasījumu jau tuvākajās dienās. Ja nu kaimiņš vēlas, var pateikt tuviem draugiem, lai tie pa draugam paspēj paņemt to kas ir, nu un tad pārējie pilsētā… tiem tad nekas.

Kaimiņš apsolīja, ka viņš neteiks nevienam ne vārda.

Pagāja pāris dienas, Jānis neko īpašu neredzēja, pārdošanas kā bija tā palika miegainas kā līdz šim. Tomēr pēc nedēļas pamazām aktivitāte sāka pieaugt, uz noliktavu nāca aizvien vairāk klientu, un pirka aizvien lielākus apjomus, pietam, daži no esošajiem, stāvot rindā redzot, ka priekšā esošie ņem pat desmitiem ierīču uzreiz, mainīja domas un pirka desmit un vairāk ierīču pat, ja pirms tam bija domājuši pirkt tikai vienu vai divas. Daži no pircējiem vispār pievienojās rindai tikai tāpēc, ka pamanīja lielo rindu un aktivitātes pie Jāņa noliktavas. Tā vien izskatījās, ka plāns sāka darboties un visi bija laimīgi. Klienti viens otram stāstīja, ka Jāņa firmas ierīces drīz vairs nebūs noliktavā, jaunas tādas vairs neražo, tāpēc nopirktās pieaugs vērtībā, un tas būs labs ieguldījums nākotnei.

Tad Jānis nolēma spert nākamo soli – kas notiks, ja es sākšu celt ierīču cenas? Jo galu galā, cilvēki tikai pirka, un tobrīd viņš bija vienīgais pārdevējs, līdz ar to pārdošanas cenu varēja kontrolēt pavisam viegli.

Tāpēc Jānis paziņoja, ka ierīces tagad ir palikušas jau pavisam maz, un tās, kas palikušas, vairs nav iespējams pārdot par vecajām cenām, tāpēc viņš ir spiests pacelt cenas. Tas izsauca vēl lielāku ažiotāžu, klienti nu redzēja, ka viņu pirmie pirkumi bija pareizi, cenas ierīcēm kā jau viņi pareizi prognozēja – aug, un sāka pirkt vēl lielākos daudzumos, iesaistot pat to naudu, kura bija atlikta dzīvokļa remontam, ceļojumam, daži pat nesa arī tā saucamo ‘zārka’ naudu. Šajā brīdī sāka parādīties daži klienti, kuri sāka pārdot ierīces Jānim atpakaļ, fiksējot nelielu peļņu, ko tie spēja nopelnīt pa šo nedēļu, kamēr cenas izauga. Tomēr Jānis par to neuztraucās, jo pircēju skaits daudzkārtīgi pārsniedza šos pārdevējus, pietam, tos izsmēja uz katra stūra, redzot, ka tie nes ierīces Jānim uz pārdošanu, kliedzot pakaļ tādus epitetus kā, “Hā, skat, ņemsi mazu peļņu? Aliņam vismaz iznāks? Tā tu bagāts nepaliksi, ja neļausi peļņai augt, utt.”. Un daudzi patiešām nespēja izturēt pūļa spiedienu, un savas ierīces pārdot vairs nenesa, un pat nopirka vēl klāt. Tā nu tas gāja kādu mēnesi, Jānis gandrīz katru dienu cēla cenas, kad kādu pievakari, slēdzot ciet noliktavu, viņš pamanīja, ka nu tā ir kļuvusi pavisam un pavisam tukša.

Pic_4

Stūros vēl bija pāris kastes, bet nu tas pietiktu labi ja divām, trīs dienām. Jānim pārskrēja trīsas – kā gan tagad es pārliecināšu cilvēkus man pārdot atpakaļ ierīces? Kontā bija blāķis naudas, bet galu galā saskaņā ar valdības licenci, viņam tomēr bija jāstāv gan bidos, gan arī āskos, un jānodrošina likviditāte.

Pēc negulētas nakts Jānis pamodās ar sāpošu galvu. Lēni aizvilcies līdz virtuvei viņš mēģināja ieslēgt tosteri, tas nedarbojās īsti labi. Te slēdzās iekšā, te ārā. Un tad… Jānis visu saprata, bija jārīkojas. Pat neuzvilcis pa īstam jaku, viņš metās ārā no mājas un, pieskrējis pie kaimiņa durvīm, piezvanīja. Kaimiņš iznāca ārā.

Klau, kaimiņ, ir problēma. Man tikko atnāca vēstule no ražotāja, ka ierīcēm, visai partijai ko es pārdevu, tev arī – izrādās ir kaut kāda problēma – viņiem kaut kāds komponents vai vēl kas ir brāķis, vārdu sakot, viņi it kā strādā tagad, bet nu nez vai ilgi vēl strādās…

Kaimiņš pārklājās ar sarkaniem plankumiem – tad… ko tagad? Bet viņiem taču ir garantija? Tur jau tā lieta, garantija darbojas 1 gadu, bet šie bojājumi var parādīties, bet varbūt arī nē! Vēl zini kas… esmu dzirdējis, ka konkurenti domā atvērt vēl vienu distribūcijas centru ar līdzīgām ierīcēm mūsu pilsētā tepat blakus – man tas īsti netraucē, bet tev kaimiņ zini, tu tak pirki investīcijai… man liekas, cena varētu krist tagad.

Pic_5

Klau, Jāni, a tu… varētu paņemt atpakaļ manējos nu, teiksim ar atlaidi? Es neprasu visu cenu, nu vismaz -30%? Jānis novaikstījās – nu labi, atnāc rīt pie manis uz kantori, paskatīsimies, pa cik es varētu paņemt atpakaļ. – Paldies, Jāni, tu esi īsts draugs, nodvesās kaimiņš.

Nākamajā dienā pie Jāņa noliktavas jau stāvēja rinda, cilvēki lūdzās paņemt ierīces atpakaļ par jebkuru cenu, nu kaut vai par puscenu. Cenas tika sauktas viena par otru zemāka, cilvēki sarīkoja veselu izsoli uz leju, izskatījās tā, it kā degtu kinoteātris, un visi cenšas mesties uz izeju reizē.

Pic_6

Nedēļas laikā Jāņa noliktava atkal bija pilna, tikai šoreiz bez ierīcēm, kontā bija arī liels…ļoti liels naudas daudzums.

Jānis piecēlās no krēsla un izstaipījās. Padomā jau bija jauni projekti – analītiski izdevumi par ierīču cenām, TV kanāls, mācību grāmatas, ierīču cenu izmaiņu tehniskā analīze un daudz kas cits. Bet to – nākamgad, kad šī gada notikumi būs pilsētniekiem piemirsušies.

No sevis piebildīšu – ja lasītājiem vēl būs vēlme lasīt par Jāņa turpmākajiem piedzīvojumiem, tad kādu no nākamajiem rakstiem varam tam veltīt.