Autors: Ādams Ņečajevs
Publicēts “Rīgas Laiks”, 2012/7

Kādam varētu likties, ka ņemšanās ap sociālo tīklu Facebook ir kaut kas nenopietns un tā iziešana biržā ir neveiksme. Tajā ir puse patiesības. Pie tās nonākt mums palīdz mediji, dažās maija dienās piedāvājot īstu ziņu karuseli: “Facebook piedzīvo vēsturisku debiju fondu biržā”, “Facebook biržā ies uz “visu banku””; šāda veida virsrakstus drīz nomaina: “Facebook dibinātājs klusām apprecējies”, “Cukerbergs izkritis no 40 pasaules bagātāko cilvēku saraksta”, “Facebook iesūdzēts tiesā”, “Facebook akciju cena sasniegusi jaunu antirekordu”.


Tomēr izturēties pilnīgi nenopietni pret to, kas notiek biržā, un nedaudz teļu atgādinošo divdesmit septiņus gadus veco miljardieri, ar kuru tiekas Obama, ir tikpat kā neiespējami. Facebook lietotāju skaits ir sasniedzis aptuveni 900 miljonus, uzņēmuma vērtība kopš akciju kotēšanas sākuma biržā ir mediju uzmanības centrā un šūpojas starp 60 un 80 miljardiem dolāru. Tā dibinātājs Marks Cukerbergs gandrīz katrā uzstāšanās reizē pamanās pieminēt, ka uzņēmuma misija ir dot cilvēkiem iespēju dalīties ar informāciju, kā arī pasaules atvērtība un cilvēku savienošana, tomēr ziņa par viņa iepriekš neizziņoto savienošanos ar Priscillu Čanu dienu pēc uzņēmuma akciju kotācijas sākuma Nasdaq biržā apšalca pasauli un tika uzlūkota ar aizdomām. Kādas Jeruzalemes ebreju asimilācijas pretinieku organizācijas vadītājs piesaistījis pasaules uzmanību, atklātā vēstulē “Cukerberga kungam” pārmetot precības ar neebrejieti. Paslavējis Cukerbergu par panākumiem biržā, viņš izsaka cerību, ka laulība tomēr tiks šķirta, Cukerbergs atradīs ebreju sievieti un izvērsīs Facebook tīklā kampaņu pret asimilāciju. Šī ziņa mani pārsteidza, jo iepriekš pat nebiju aizdomājies par Cukerberga acīmredzamo etnisko izcelsmi. Jau vēlāk pievērsu uzmanību šīs ziņas interneta komentāriem Latvijas medijos, un izrādījās, ka patiešām – daudziem jo daudziem nav tīkami tieši Cukerberga senči.

Savukārt, cilvēki, kas uzskata, ka Cukerbergam biržā neiet tik labi, kā vajadzētu, un ir izbrīnīti par viņa pēkšņajām precībām, iespējams, ir intuitīvi vispareizāk uztvēruši biržas lomu. Akciju kotēšana biržā ir ne tikai veids, kā uzņēmums vai tā akcionāri iegūst naudu, bet arī atzīta metode, kā noteikt personas mantas vērtību. Pasaules prestižākais biznesa žurnāls Fortune, veidojot ikgadējo ASV 500 lielāko uzņēmumu sarakstu, tajā iekļauj tikai biržās kotētus uzņēmumus – cena, kādu investori ir gatavi uzreiz maksāt par uzņēmuma akcijām, ir daudz uzticamāks atskaites punkts, nekā kāda cilvēka iedomas par šo akciju vērtību. Brīdī, kad Facebook akcijas sāka tirgot biržā, Cukerbergs kļuva par neapstrīdamu miljardieri, pilntiesīgu pasaules bagātāko cilvēku saimes locekli.

Pēc Facebook IPO. Pirmās tirdzniecības sesijas atklāšanas ceremonija.

Cukerberga bagātības mērīšanas un neprātīgās tirgošanās sākumu biržā 19. maijā uz pusstundu aizkavēja ķibele pašas biržas sistēmā. Simboliski. Jaunās bagātības apmērs bija tik liels, ka biržas elektroniskajai sistēmai, kas līdz šim bija veiksmīgi tikusi galā ar Džobsa un Geitsa miljardiem, vajadzēja vairāk laika. Vadošie pasaules biznesa mediji savās vietnēs nekavējoties piedāvāja Cukerberga rīku – līkni, kas tiešsaistē ar biržu aprēķina un rāda Cukerbergam atlikušo 27% akciju tirgus vērtību (http://ej.uz/cukerbergs ).

Tikmēr skepse par Cukerberga precībām varētu būt skaidrojama šādi: “Ja reiz esi kļuvis par īstu miljardieri, nesteidzies ar vecās draudzenes precēšanu.” No šāda skatpunkta Cukerberga precības nākamajā dienā pēc neapstrīdama miljardiera statusa iegūšanas liecina par nenopietnu attieksmi – ja ne pret meiteni, tad pret bagātību un jaunizceptā miljardiera statusu. Nav jābūt biržas ekspertam vai investīciju baņķierim, pietiek uzmest aci Cukerberga rīkam, lai saprastu – 15 vai 19 miljardi, miljardieris paliek miljardieris, akciju pārdošana un kotēšana biržā vismaz pašam Cukerbergam ir bijusi veiksmīga. Tāda tā arī ir: nedaudz samudžinot divu kategoriju akciju sistēmu, Cukerbergs uzņēmumā ir saglabājis apmēram 57% balsstiesību – pietiekami, lai saglabātu vadītāja vietu un izvairītos no Džobsa likteņa 80. gadu vidū, kad Džobss tika padzīts no Apple, radīja jaunu zīmolu NEXT ar nebaudāmu logotipu, par ko samaksāja nedzirdētu 100 000 dolāru honorāru, apprecējās, izveidoja animācijas studiju Pixar, taču pēc 10 gadu klejojumiem visiem par laimi tika uzaicināts atpakaļ uz Apple – glābt uzņēmumu no topmenedžeru darbības sekām.

Sekojot virtuālajām izmaiņām Facebook šefa bagātībā, tiek palaists garām tas, kas paradoksālā kārtā arī mantkārīgajā investīciju pasaulē tiek uzskatīts par nepiedodamu – pārlieka alkatība no pārdevēja puses akciju sākotnējā publiskā piedāvājuma laikā. Arī šajā pasaulē valda daži likumi. Viens no tiem – atsevišķos gadījumos – tādos kā akciju publiskais piedāvājums – alkatībai jātiek sabalansētai. Akciju publiskie piedāvājumi jeb IPO, lielie darījumi, kuru laikā akcijas maina savus īpašniekus, patiesībā notiek nevis biržā, bet precīzi dažas nedēļas, pirms akcijas uzsāk tirgot biržā. Šajos akciju piedāvājumos ir trīs galvenie spēlētāji. Nedaudzie pārdevēji kompānijas pirmsākumos ir ieguldījuši naudu vai darbu, pretī saņemot tikai daļu akciju, kuras, ja uzņēmumam paveiksies, kādreiz tiks kotētas biržā un būs ļoti vērtīgas. Pārdevējus, saprotams, šādos gadījumos interesē, kad viņi beidzot varēs saņemt naudu par visām vai daļu savu akciju, bet jebkurā gadījumā – iespējami lielāku summu. Otrie spēlētāji ir pircēji. Pircēji ir dažādi. Ir tādi, kas publiskā piedāvājumā akcijas nopērk, cerot, ka tomēr būs tās iegādājušies lētāk, nekā tās vēlāk maksās biržā. Citi pērk, cerot uz strauju akciju cenu kāpumu, lai pie pirmās iespējas tās pārdotu dārgāk, nereti jau pirmajā tirdzniecības dienā. Vēl citi, ažiotāžas iespaidoti, grib būt klāt akciju pirkšanā par jebkādu cenu. Visus pircējus vieno vairāk vai mazāk afišēta vēlme redzēt tālāku akciju cenas pieaugumu biržā. Trešā spēlētāja – investīciju bankas – darbs ir būt pa vidu, atrast patīkamu kompromisu starp pārdevēju un sākotnējo pircēju vēlmi labi nopelnīt, un noteikt akcijām, cik nu tas vispār iespējams, taisnīgu cenu, vēl pirms akcijas tiek tirgotas biržā, kā arī atrast tām pircējus par šādu cenu. Spēja īstenot “vilks paēdis, kaza dzīva” kompromisu korporatīvo finanšu pasaulē tiek uzskatīta par investīciju baņķiera augstāko meistarību, par mākslas darbu. Pie ideāla iznākuma, akcijas sākot tirgot biržā, apmierināti ir gan sākotnējie pārdevēji, gan pirmie pircēji. Cena nedrīkst uzlēkt tik augstu, lai sākotnējie investori kostu pirkstos, ka ir pārdevuši par lētu. No otras puses, cenai, par kādu tās – nu jau biržā – pērk otrais pircēju vilnis, tomēr ir jāuzlec pietiekami, lai pircēji, kas tās iegādājās sākotnējā publiskā piedāvājuma laikā, varētu nopelnīt. Vai, tās tomēr uzreiz nepārdodot, būtu apmierināti, ka nav vismaz pārmaksājuši.

Cenas noteikšana un citas nianses ir īsta finanšu diplomātija. Investīciju banka, kas organizē akciju publisko piedāvājumu, kaut kādā mērā riskē ar savu reputāciju, jo investori rūpīgi pieskata, kuras investīciju bankas apkalpotajiem akciju piedāvājumiem cena biržā vairākumā gadījumu kāpj, kuras – krīt, izdarot secinājumus par sadarbību ar šo banku nākotnē. Facebook gadījumā šāda māksla nebija pieprasīta. Reaģējot uz milzīgo ažiotāžu un pircēju interesi iegādāties akcijas, tieši pirms tās tiek tirgotas biržā, Facebook vadība kopā ar citiem agrīnajiem investoriem, pārdodot daļu tiem piederošo akciju, pēdējā mirklī pēkšņi palielināja ne vien iepriekš izziņoto pārdošanai izlikto akciju skaitu par apmēram piekto daļu, bet arī iespējamās pārdošanas cenas diapazonu – no 28–35 dolāriem uz 34–38 dolāriem, tādējādi paņemot no pircējiem vēl vairāk. Slikta zīme, brīdināja biznesa mediji, bet iekarsušos pircējus šis brīdinājums neatturēja, un tie izpirka akcijas par maksimālo cenu – 38 dolāriem, kopumā samaksājot apmēram 16 miljardus dolāru. Kad akcijas sāka tirgot biržā un tās nu varēja iegādāties jebkurš, ne tikai investīciju banku klienti, cena nogāzās. Investīciju mākslas darbs nesanāca, vilki dzīroja, kazas badojās, daļa nomira. Vilku pusē lielākie ieguvēji no šī gājiena nav vis Cukerbergs, kura bankas kontā no nelielas daļas savu akciju pārdošanas ienāca vien 1,15 miljardi dolāru – tikai par 150 miljoniem vairāk, nekā sākumā plānots –, bet gan tādi sākotnējie investori, kuriem ar akciju kotēšanas sākumu biržā bija pienākusi ilgi gaidītā samaksas diena un kuru veiksmi apskauž jebkurš riska kapitālists. Viens no Facebook agrīnajiem investoriem Pīters Tīls 2004. gadā Facebook investēja 500 000 dolāru. Pie cenas 38 dolāri par akciju Tīla Facebook 44 miljonu akciju vērtība ir ap 1,6 miljardi, bet tas nozīmē, ka viņa investīciju vērtība ir pieaugusi 3200 reižu. Tīls pēdējā mirklī izmantoja iespēju palielināt savu par 38 dolāriem gabalā pārdodamo akciju skaitu no 7,7 uz 16,8 miljoniem. Līdzīgi rīkojās krievu izcelsmes interneta uzņēmējs Jurijs Milners, kuram piederošie Digital Sky Technologies un Mail.ru pirms dažiem gadiem bija privāti investējuši Facebook un kļuvuši īpašnieki 130 miljoniem akciju. Sākotnēji pieteikto 37 miljonu akciju vietā Milnera uzņēmumi pārdeva 65 miljonus un iekasēja 2,5 miljardus dolāru. Tāpat rīkojās vēl vairāki lieli Facebook sākotnējie investori – riska kapitālisti, arī mūziķim Bono daļēji piederošā privātā kapitāla fonds Elevation, bet pats Facebook, izlaižot un pārdodot jaunas akcijas, papildināja uzņēmuma kasi ar 7 miljardiem dolāru.

Tomēr, pretēji pircēju cerībām, nokļuvusi līdz biržai, par 38 dolāriem pirktā Facebook akcija nelēca vis uz augšu, bet mēneša laikā nošūpojās līdz 25 dolāriem (raksts publicēts “Rīgas Laiks” jūlija sākumā, red. piez.), tad pakāpās līdz 30 dolāriem, apstiprinot neiesaistītu vērotāju aizdomas par akciju cenu nepastāvīgumu un, iespējams, ļaujot saprast sākotnējo pārdevēju motivāciju – paņemt iespējami daudz naudas, kamēr kāds ir gatavs maksāt augstu cenu. Ziņa, ka Facebook akciju cena biržā nespēja uzšauties virs 38 dolāriem, visā pasaulē tika uztverta viennozīmīgi – ar sašutumu un vilšanos. Nevienam no pircējiem nesniedz mierinājumu apziņa, ka viņa nauda nekur nav pazudusi, tā vienkārši ir pārvietojusies no vienas kabatas citā, bet viņu akcijas kādreiz varētu pieaugt cenā. Attieksme pret vienu un to pašu rīcību arī akciju tirgū ir atkarīga no puses, kurā atrodaties. Piemēram, ja Latvijas valdība, pārdodot investoriem Lattelecom akcijas, izstrādātu tādu stiķi kā Facebook īpašnieki, vietējā sabiedrībā tas tiktu uztverts diezgan pozitīvi, vai ne? Tiesa, šādā gadījumā valdībai būtu jāparūpējas, lai tā neapbižo savējos – uzņēmuma darbiniekus un iedzīvotājus, ļaujot Bauskas tantei iegādāties akcijas par īpašu, zemāku cenu. Un tā jau arī valdības daudzās valstīs atklāti dara, lai nodrošinātu, ka vienmēr jutīgais ģimenes sudrablietu izpārdošanas jautājums ir politiski drošs un vēlētāju atbalstīts.

Droši vien notiekošajam ap Facebook nav vērts pievērst uzmanību, ja vien jūs neesat uzņēmējs vai valstsvīrs, kurš grib kaut ko iemācīties, vai auto dīleris Kalifonijā. 1500 Facebook darbinieku tiem piešķirtās akcijas varēs sākt pārdot tikai šī gada novembrī, un Kalifonijas nekustamā īpašuma mākleri un auto dīleri jau gatavojas jaunu miljonāru apkalpošanai. Viņiem labā atmiņā ir notikušais pēc Google, LinkedIn, kolektīvā iepirkšanās portāla Groupon un neskaitāmu citu uzņēmumu dzīves uzsākšanas biržā.

Ir vēl kāda lieta, kas Facebook sakarā neiepriecina. Facebook un Cukerberga vietā tik tiešām varēja būt mūsējie – draugiem.lv un Lauris Liberts. Gatavoties 1000 jaunu miljonāru pieplūdumam varētu nevis Kalifornijas, bet Rīgas nekustamā īpašuma mākleri. Diemžēl draugiem.lv starptautiskajai versijai frype.com kaut kas nesanāca, taču līdzīgi nepaveicās vēl daudziem sociālajiem tīkliem, kādreizējiem Facebook konkurentiem – Friendster, MySpace, Partycampus, hi5, Multiply un citiem, turklāt dažs no tiem savā laikā bija krietni priekšā Facebook.

Neraugoties uz Cukerberga neatlaidīgi uzsvērto uzņēmuma misiju – dalīties un savienot, Facebook nozīmi cilvēces vēsturē drīkst arī nepārspīlēt. Ja nebūtu Cukerberga un Facebook, tirgus neredzamā roka vietā iebīdītu citu sociālo tīklu, varbūt vairākus. Arābu pavasaris varētu notikt šā kā tā. Taču Facebook apsteidzis un atstājis tālu aiz sevi citus tīklus, pateicoties tam, ka šajā sociālo mediju un uzmanības nenoturēšanas laikmetā Facebook dibinātājs apbrīnojamā kārtā spējis fokusēties uz sava tīkla nepārtrauktu attīstību un atvērtību, viņam piemīt spēcīga vēlme izkonkurēt citus, drosme piesaistīt arvien lielākas summas no investoriem, kas prot riskēt, un gatavība ar tiem dalīties nākotnes peļņā. Tieši pēdējais ir lielākais pārbaudījums uzņēmējiem. Vai varat sevi iedomāties situācijā, kad katra tūkstoš latu investīcija jūsu izauklētā uzņēmumā varētu investētājam nest 3,2 miljonu peļņu, tomēr naudu attīstībai nodrošināt nevis jūs pats – ņemot kredītu pēc kredīta, nenogurstoši cenšoties ātrāk uzņēmumu nostādīt uz kājām un sākt pelnīt –, bet ļaujat investēt pusmiljonu kādam svešiniekam, kura vienīgais pienesums papildus šai summai ir ieteikums: “Just don’t fuck it up.” (Tu tikai visu nesačakarē.) Tieši tāds bijis Facebook investora Pītera Tīla galvenais padoms Markam Cukerbergam Facebook attīstības pirmsākumos.

Pārpublicēts no žurnāla Rīgas Laiks