Investoru aprindās cirkulē tāds jēdziens – mūža darījums. It kā vienkārša recepte: vajag kaut ko nopirkt (mūsu gadījumā – akcijas) ļoti lēti, pēc tam ilgi – pat gadiem – gaidīt, bet, pienākot īstajam brīdim, ļoti dārgi pārdot. Turklāt, lai gūtu tūkstošos procentu mērāmu peļņu, jāizvairās no kārdinājuma pārdot savu akciju paketi pēc pieauguma pirmajiem 100%. Lai arī šāds velniņš urda teju visus.

Tāpēc arī mūža darījumi izdodas tikai retajiem, turklāt ļoti reti. Taču, kā saka pieredzējuši treideri, šādu darījumu vērts gaidīt arī 10 gadus. Un citi, ne mazāk pieredzējuši treideri, gatavi iebilst: tāda veida spēle ir savdabīgs lāsts, kas tevi pārvērš par narkomānu: pēc 1000 un vairāk procentu peļņām parādās tieksme pēc paaugstināta riska, bet parasts akciju cenu pieaugums 20–30% līmenī vairs neizšļāc adrenalīnu.

Kapitāls atraisīja mēli dažiem biržas investoriem, kuriem uzsmaidījusi Fortūna. Tātad – stāsti par tiem, kuru, kad un kāda stratēģija vedusi pie panākumiem, un to, ar kādiem šķēršļiem šajā ceļā nācās sastapties.

Salvis Lapiņš (Olainfarm): Bija baisi, taču vienalga pirku

Salvis Lapiņš ir ne vien uzņēmuma Olainfarm valdes loceklis, bet arī biržas spekulants vēl kopš 90. gadiem. Patlaban viņa akciju paketē ir arī 83 310 paša uzņēmuma akciju, kas šobrīd NASDAQ OMX Riga biržā maksā aptuveni 2,8 latus gabalā. Tātad viņa Olainfarm akciju paketes cena – ap 220 000 latu. Taču tās iegūšanai tika iztērēti aptuveni 60 000: tādas cenas pastāvēja 2009. gadā.

Vārdu sakot, Olainfarm šajā ziņā – viens no vislabākajiem veiksmes stāstiem biržā pēdējos gados. Lietas būtība apstāklī, ka 2008. gadu uzņēmums visai negaidīti beidza ar zaudējumiem. Un, lai arī tā vadības paziņotais iemesls it kā šķita respektabls – iespaidīgi ieguldījumi mārketingā Ukrainas tirgū –, šī negatīvā ziņa uz pasaules krīzes fona investoros raisīja paniku. Daudzi uzdeva jautājumus. Piemēram, vai patiesi pie vainas tieši mārketinga izdevumi? Vai šie tēriņi atmaksāsies? Un ja nu tas pēkšņi ir ilgstoša negatīvas bilances posma sākums? Un vai aiz tā nevīd bankrota perspektīvas?

Tādējādi Olainfarm akcijas, kas vēl pirmskrīzes – 2007. – gadā biržā maksāja 3 latus, 2009. gada sākumā – tieši pēc nepatīkamās gada atskaites parādīšanās – noslīdēja līdz 20 santīmu atzīmei. Un zināmu laiku nevienam nebija vajadzīgas pat par šādu cenu: bailes izrādījās stiprākas par alkatību. Pat S. Lapiņam, kurš strādāja Olainfarm.

„Diemžēl par 20 santīmiem es nepirku. Sāku ņemt, kad cena sasniedza 50 santīmu. Beidzu pie lata atzīmes,” viņš šodien atzīstas. „Tā bija 2009. gada otrā puse. Vai tobrīd māca šaubas? Protams. Bija baisi. Vēl nebija 150% pārliecības, ka mūsu ieguldījumi mārketingā nostrādās. Otrkārt, tajā laikā, kā zināms, tirgi kopumā bija, paši zināt, kādi. Tomēr, neraugoties uz bailēm, sāku pamazām iegādāties. Bet pēc tam tirgi atguvās, un arī situācija rūpnīcā uzlabojās.”

Tagad Salvis saka: 2009. gada sākumā drosmīgo, kas iegādātos šīs akcijas par 20 santīmiem, bija maz. Sen zināms noteikums – pirkt vajag, kad jau asinis pludo pa ielām (kad akciju tirgū valda izbīlis). Teorētiski to zina visi, taču šo noteikumu īstenot praksē nebūt nav viegli. Taču tieši šāda rīcība pēc tam ļauj gūt vislielākās prēmijas. Kur S. Lapiņš ņēma naudu? „Dzīvokli neieķīlāju!” smejas akcionārs. Bijuši uzkrājumi, turklāt biržā slēdzis dažas citas pozīcijas.

Cik grūti izveidot šādu paketi, ņemot vērā vietējā tirgus zemo likviditāti – atsevišķs jautājums. „Akcijas iegādājos tikai atklātajā biržas tirgū. Centos rīkoties saprātīgi. Ne tā, lai šajā dienā nopirktu visu, ko vien iespējams, bet pirktu arī rīt, arī nedēļas garumā. Viss process prasīja aptuveni pusgadu.”

Tagad – pēc 3 gadiem – var secināt, ka iegādāto akciju vērtība pieaugusi apmēram 3,5 reizes. Tiesa, šī peļņa pagaidām tikai virtuāla: līdz brīdim, kamēr pakete nav pārdota, par ieguvumiem jārunā ar zināmu piesardzību. Pārdot akcijas S. Lapiņš pagaidām negrasās: gaidot 7 latu cenu. Un tāpēc gatavs nogaidīt vēl 3–5 gadus. Ja pacietīsies un nofiksēs cenu šādā līmenī – paketes cena sasniegs jau pusmiljonu latu. Kā teicis filmas Volstrīta varonis, „alkatība – tas ir labi”. Un tagad – daži S. Lapiņa apsvērumi.

Par akciju nomešanas stratēģiju: „Vai akcijas pārdošu, tāpat kā iegādājos – atklātā tirgū? Diez vai. Visdrīzāk tās visas pacentīšos realizēt tiešos darījumos – lieliem investoriem. Lai arī, godīgi sakot, mana pakete apjoma ziņā vēl atrodas uz robežas: pareizi tirgojot, 1–2 mēnešu laikā to iespējams realizēt arī biržā, nenodarot cenai nopietnu kaitējumu. Taču, ja man būtu nevis 80 000, bet gan 200 000 akciju – tad jau tas būtu satraucoši.”

Par kārdinājumu fiksēt peļņu, tai sasniedzot 100% pieaugumu: „Uzrodas tādas domas, pie tam pastāvīgi. Tomēr uzreiz parādās arī jautājums, ko ar šo naudu darīt. Taču es esmu Baltijas biržas fans šī vārda labākajā nozīmē. Un, ja izveidojam nosacīto Baltijas visperspektīvāko akciju top 3, vadoties no to patlabanējās tirgus cenas, tad tas pats Olainfarm noteikti arī atradīsies šajā trijniekā. Kamēr neredzu citas superalternatīvas, ar pārdošanu nesteigšos. Tiklīdz ieraudzīšu – pārdošu par tābrīža cenām.”

Par to, kam jānotiek, lai Olainfarm akciju cena no pašreizējiem 2,8 latiem uzkāptu līdz 7 latiem: „Te vairāk cerība uz to, ka līdztekus paša uzņēmuma rādītāju izaugsmei nomierināsies arī tirgus kopumā. Šodien mūsu uzņēmuma cena vienlīdzīga ar piecu gadu peļņu summu – tas ir absolūti smieklīgs rādītājs.”