Populārais radio žurnālists un raidījuma LNT Top 10 vadītājs Haralds Burkovskis pirms desmit gadiem ļāvās finanšu tirgus izaicinājumam nopelnīt. Spēle ar ieguldījumu fondiem un akcijām bijusi gana dinamiska, lai varētu veikt secinājumus par peļņas faktoriem un finanšu pasaules likumsakarībām.
Haralds Burkovskis
Interese par ieguldījumu fondiem Haraldam radās pirms desmit gadiem. Noteicošā bija vēlme nopelnīt, bet nenoliedzami bijusi arī interese par to, kā šie procesi darbojas. Haralds to sauc par savu personisko eksperimentu. „Tas bija 1999. gads – brīdis, kad kļuvu par ieguldītāju tieši ieguldījumu fondos. Tagad saprotu, ka tajā laikā biju trāpījis uz burbuli, kas neilgi pēc tam arī sprāga. Tas bija saistīts ar tehnoloģiju kompāniju akcijām. Arī man bija ieguldījumi tehnoloģiju fondos, kas patiesībā bija ārkārtīgi ienesīgi. Bet ar nosacījumu – ja esat ieguldījis vēl krietnu laiku iepriekš,” stāsta Haralds. Uzsākot savdabīgo „eksperimentu”, Haralds ātri saprata, ka nepieredzējušiem investoriem vispirms jāizslimo ilūzija, ka ātri vien izdosies gūt peļņu. Jo praksē tā gluži vienkārši nenotiek.
„Vienmēr pastāv ārkārtīgi liela varbūtība, ka pērkat kādas ieguldījuma fonda daļas, brīdi pirms iestājas kritums. Tas vienmēr ir risks. Tāpēc ir jāpatur prātā vecā formula, ka pagātnes ienesīgums jums neko negarantē attiecībā uz nākotni. Tas ir vecais labais stāsts – kad taksists Ņujorkā jums stāsta, ka šobrīd ir ienesīgi ieguldīt nekustamajos īpašumos, tā ir pirmā zīme, ka šī nozare piedzīvos kritumu.” Haralda pieredze ar ieguldījumu fondiem ļāvusi izsekot, cik strauji mainās kāpumu un kritumu līknes, tāpēc viņš vairākas reizes uzsver, ka, lai darbotos šai finanšu spēlē, svarīga ir rakstura stingrība.
„Kad 1999. gadā plīsa tehnoloģiju izraisītais burbulis, tur bija koncentrēti ļoti lieli naudas līdzekļi. Plīšanas brīdī, visticamāk, daļa investoru, kas operēja ar lielām naudas summām, peļņu nofiksēja, kāda tā bija, un, iespējams, piedzīvoja arī minimālus zaudējumus. Bet nauda jau nekur nepazūd. Tā atkal parādījās visos citos fondos. Man joprojām tehnoloģiju akcijās ieguldījumu fondu līmenī ir 7% no portfeļa. Tāpat arī dažas biotehnoloģiju lietas, kas joprojām ir saglabājušās. Tā visnotaļ nenozīmīgi – 1,3%. Esmu arī paņēmis stipri izsvērtāku fondu – Ethical Sweden Fund, kas investē zviedru uzņēmumos ar skaidru ētisko darbību. Ienesīgums ir mazāks, bet tas rada balansu portfelim. Es skaidri sapratu, ka tehnoloģijas, biotehnoloģijas un medicīna ir augsta riska ieguldījumi. Tiesa gan, mazāk riskants kā tiešs ieguldījums akcijās. Esmu turpinājis eksperimentēt. Šo gadu laikā esmu veicis mērķtiecīgus ieguldījumus, kā to parasti iesaka darīt, ieguldot ieguldījumu fondos. Respektīvi – ir regulārs maksājums ar regulāru frekvenci. Man ir savi jau iepriekš izvēlēti fondi, kur ieguldījuma daļas joprojām turpinu pirkt. Tas ir veids, kādā es joprojām darbojos.
Ja skatās no vēstures viedokļa – esmu piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus. Burbuļa plīšanas brīdī 2000. gadā piedzīvoju baigo gāzienu. Bet ir bijuši arī tādi gadi, kad kopējais portfeļa ienesīgums ir bijis 35 procenti. Vienu brīdi esmu kļuvis arī par ieguldītāju akcijās. Patiesībā akciju manā kopējā portfelī nav daudz, tikai 6 %, jo apzinos, ka šis tomēr ir augsta riska ieguldījums. Bet mans dominējošais ieguldījums ir tā dēvēto Small Cap uzņēmumu fondā, kas ir iegulda salīdzinoši nelielos Eiropas uzņēmumos. Tad nākamais – Global fund, kas ir sasiets kopā ar indeksiem. „Un tomēr ir jāsaprot, ja mums vispār ir ticība tam, ka kapitālisms kā sistēma turpinās darboties, šis ir tas brīdis, kad veikt ieguldījumus. Šobrīd tirgus atrodas ārkārtīgi zemu visās pozīcijās. Tāpēc – ja ir nauda, manuprāt, ir vērts apdomīgi investēt. Lai būtu veiksmīgs, ir jāspēj prognozēt, kas varētu notikt. Turklāt jābūt pietiekoši kritiskam, tātad jāspēj saskatīt ne tikai tās nišas, kas varētu piedzīvot izaugsmi, bet ir jāspēj arī saprast, kur slēpjas lieli riski.”
Komentē Jānis Rozenfelds, SEB Wealth Management Pārvaldīšanas nodaļas vadītājs
Jānis Rozenfelds, SEB Wealth Management
Daudzos jautājumos piekrītu Haralda Burkovska nostājai un skatījumam. Piemēram, pilnīgi atbalstu viedokli par
pieļaujamo risku ieguldījumu portfelī: pieaugot ieguldītāja vecumam, ir vēlams pakāpeniski mazināt kopējo riska līmeni.
Īpaši vēlos uzsvērt priekšrocības, ko sniedz pakāpeniska ieguldīšana pa daļām ilgākā laika periodā. Šāda ieguldītāja
rīcība būtiski samazina risku „noķert” visnepiemērotāko brīdi kāda ieguldījuma veikšanai. Līdzīgi iesaku rīkoties arī tad,
kad ir pieņemts lēmums veikt izmaiņas ieguldījumu portfelī, t. i., nomainīt kādu ieguldījumu ar citu. Tiesa gan, no Haralda Burkovska intervijas var noprast, ka viņš orientējas, galvenokārt, uz akciju tirgu. Es ieteiktu iekļaut portfelī arī citas aktīvu klases, kas palīdzēs panākt labāku diversifikāciju. Papildinot akciju fondu portfeli ar alternatīvajiem ieguldījumu fondiem, Haralds ilgtermiņā varētu panākt līdzīgu rezultātu kā ar tīru akciju fondu portfeli, taču ar mazākām
svārstībām. Arī alternatīvie fondi uzņemas būtiskus investīciju riskus, taču tie izmanto dažādas aktīvu klases (ne tikai akcijas, bet arī, piemēram, obligācijas, izejvielas, valūtas) un spēj pelnīt arī akciju tirgus lejupslīdes periodos. Ja daļa
no uzkrājumiem tiek paredzēta īstermiņa mērķu realizēšanai, tad es ierosinātu izmantot arī kādu naudas tirgus fondu. Tas ļauj pelnīt īstermiņa procentu likmes attiecīgajā valūtā, bet dod iespēju investoram ātri „iekāpt” un „izkāpt”, tajā pat
laikā nepakļaujot šo ieguldījumu daļu lieliem riskiem. Labs papildinājums Haralda izmantotajiem fondiem varētu būt arī kāds sabalansēts fonds, kas piekopj patiesi aktīvu pārvaldīšanas stratēģiju, būtiski mainot izvietojumu pa aktīvu klasēm līdz ar izmaiņām finanšu tirgos. Sagaidām, ka tuvāko gadu laikā situācija gan pasaules ekonomikā, gan arī finanšu tirgos
būs ļoti svārstīga. Tādos apstākļos fonds, kura pārvaldnieki spēj operatīvi reaģēt uz situācijas izmaiņām, varētu kalpot par vēl vienu stabilizējošu faktoru.
Komentē Jānis Spriņģis, Hipo Fondi Aktīvu pārvaldes daļas vadītājs
Jānis Spriņģis, IPS Hipo Fondi
Praktiskā pieredze ir viens no labākajiem veidiem, kā uzlabot zināšanas un sapratni par finanšu pasauli. Ieguldot reālu naudu, investors saskaras ar lietām, par kurām, nenodarbojoties ar investēšanu, iespējams, nemaz nedomātu. Ir
nepieciešams vairāk analizēt ekonomikas norises un to, kā šie procesi var ietekmēt investīciju rezultātus. Arī tāds faktors kā investīciju psiholoģija spēlē lielu lomu investēšanas procesos un lielā mērā ietekmē to, cik veiksmīgs savās darbībās ir investors. Līdzekļu ieguldīšana investīciju fondos ir viena no iespējām, kā jaunam investoram sākt savas ieguldīšanas gaitas. Parasti fondu ieguldījumu diversifikācija nodrošina kopējo ieguldījumu risku samazināšanos.
Protams, pirms ieguldīšanas ir jācenšas saprast, cik lieli ir potenciālie ieguldījuma riski. Visi fondi nav vienādi – ir riskantāki un mazāk riskanti fondi. Piemēram, uzņēmumu akciju ieguldījumu fonds, kas investē līdzekļus noteiktā ģeogrāfiskajā reģionā jaunattīstības valstīs, būs daudz riskantāks par, piemēram, obligāciju fondu, kas līdzekļus iegulda
dažādu attīstīto valstu emitētajās obligācijās. Pirms ieguldīšanas noteikti ir vērts padomāt par sev pieļaujamo riska robežu, proti, cik ļoti cilvēks ir gatavs riskēt, ieguldot savus līdzekļus. Bieži vien ieguldītāji tiecas sasniegt lielu peļņu, nepievēršot uzmanību ieguldījumu riskiem. Pāris reižu uzkāpjot uz grābekļa, investors, visdrīzāk, sāks nopietnāk domāt
arī par varbūtībām, kas saistītas ar negatīvo scenāriju materializēšanās iespējām. Tas veicinās reālistiskāku un apdomīgāku pieeju ieguldījumu veikšanai.
Citāts:
”Un tomēr ir jāsaprot, ja mums vispār ir ticība tam, ka kapitālisms kā sistēma turpinās darboties, šis ir tas brīdis, kad veikt ieguldījumus. Šobrīd tirgus atrodas ārkārtīgi zemu visās pozīcijās.”
Burkovska kungs, atļaušos nepiekrist, un pamatot ar sazvērnieciska rakstura teoriju manā skatījumā. Pēdējā laikā arvien biežāk publiskā telpā sastopamies ar ideju, ka, lai valstis tiktu ārā no parādiem, jānāk globālai inflācijai, jānoslēdzas ciklam, lai visu atkal sāktu no jauna. Bet aplūkojot notikumus tepat, Latvijā, un analizējot ārvalstu investoru izdarības, secinu, ka pirms lielās inflācijas, lai dzēstu valstu parādus, (jāpiebilst – lielo valstu parādus) tiks iegrūsti parādos un atpirkti mazo valstu īpašumi. To varam saskatīt jau tepat Latvijā, ka ar banku meitas nekustamo īpašumu apsaimniekošanas firmu starpniecību tiek izpirkti praktiski visi izsolēs (pa lēto) izliktie privātpersonu īpašumi. Latvijā kreditēšanās buma laikā privātpersonas ir salīdušas totāli hipotēkās. Nākamais solis, iedzīt valsti parādā, lai atpirktu ”pa lēto” tās īpašumus sadrukājot naudu kārtējo reizi lieko naudu. Paradoksālākais, ka Latvija pati lūdza, lai viņai aizdod. Grieķi neprasa, betviņiem dod. Šis protams nav ātrs process, bet lai viņš veiksmīgi no kolonizātoru (vienmēr viņi ir bijuši un būs) puses tiktu realizēts, pašlaik ir jānodzen tirgus uz leju, lai to visu pāatrinātu un pa lēto sapirktos.
Līdz ar to uzskatu, ka tirgi kritīs, lai pēc laika (neesmu tik gudrs, lai noteiktu termiņu) ar globālas inflācijas palīdzību tktu vaļā no sadrukātās naudas, atstājot savā īpašumā kolonizēto valstu, un privātpersonu aktīvus.
Vēl man uzmanību piesaista depozītu mazie %. Tas nozīmē, ka vēl tirgū esošais kapitāls no itkā drošiem banku depozītiem pārceļo uz riskantākiem ieguldījumu un saglābāsanas veidiem. Jo kā gan citādi lai pie viņiem tiek klāt.
Bāņķieri, kādas ir Jūsu domas. Bet ja nu Jūs kļūdaties, pašlaik visu Latvijā izpērkot, un aktīvi nokrīt tik zemu, ka nespēsiet turēt mīnusus. Ko tad?
Hermani – īstenībā kādā grāmatā arī ir prognozēta pastarā tiesa ar pasaules galu, turklāt viens no gala datumiem ir nolikts tepat netālu – 2012.gadā.
sazvērestības teorijas ir laba lieta, tāpat kā cilvēkus reizēm tomēr no kkādām darbībām attur bailes no Dieva soda, karmas u.t.t.
tas ko gribu pateikt – protams, ka viena ekonomiska sistēma nomaina otru, ne velti ir piedzīvota pirmatnējā kopiena, vergturu iekārta, feodālisms, ut.t.. protams, ka kapitālisms nav mūžīga padarīšana. taču – lai arī tiek izteiktas dažādas spekulācijas par tālāko nākotnes ekonomiku un attīstītas tendencēm, īsti iezīmējies tas vēl nav.
tā kā – visdrīzāk Burkovska kungs, gan arī pārējie, kuri tagad pērk aktīvus, domājot, ka ar to varēs nopelnīt – varēs arī nopelnīt. es šaubos vai kāds iegulda naudu uz 100 vai 200 gadiem. arī bankas visdrīzāk vēlreiz nopelnīs ar šiem dzīvokļiem, kurus uzpērk.
lai arī tagad lietas notiek daudz ātrāk nekā iepriekšējos gadu simtos, diemžēl pārmaiņas cilvēku galvās, kas ir pamats arī ekonomiskās sistēmais maiņai, notiek lēni. tur ir vajadzīgi vairāki gadu desmiti, ja ne pat simti.
izmaiņas protams notiek. bet vai tās notiek tik strauji, ka par to būtu jāsatraucas jau šodien – šaubos.
Kamja kgs.
Es jau nesludinu sistēmas nomaiņu. Es sludinu cikliskumu, šai pat sistēmas ietvarā, ko sauc par kapitālismu. Kura pamattēze ir, ka nauda plūst no vienas kabatas uz otru. Un šoreiz paredzu, ka no Burkovska kunga kabatas uz kādu citu. (Ceru, Burkovska kungs saprata manu naivo jociņu un piedos manu piektdienas rīta vaļību).
Es nesludinu ne pasaules galu, ne iekārtas maiņu, bet gan aplūkoju vienu no tiem daudzajiem varuiantiem, kurus es varētu aprakstīt, kā patukšot ne tikai manu un Burkovska kunga maciņu, bet arī banku seifus valstu kases.
tad loģisks ir jautājums – ja nauda plūst no visiem prom, tad uz kurieni tā aizplūst?
Kāmis.
Kapēc no visiem? Dažreiz arī pie manis tā naudiņa atplūst. Bet šoreiz man māc bažas par Burkovska kunga eksperimentu, kurā viņš apgalvo, ka nu ir īstais laiks naudu ieguldīt. Tamdēļ jau arī es publiski deklarēju savu viedokli, un pretendēju uz to cilvēku naudu, kuri uzskata šo brīdi par pareizāko ieguldīšanai. Es uzskatu, ka šis nu nav īstais brīdis. Protams, iespējams es kļūdos, bet ir vilinoši būt tai krastā, uz kurieni tā naudiņa plūst. Un šoreiz man ir savs skatījums un skaidrojums, kurā krastā stāvēt, un savs paredzējums, uz kurieni un kā veidosies naudas plūsma. Tamdēļ ir vēlme savu kabatu pieriktēt tai krastā, uz kuru plūdīs naudas straume.
Hermani – katram savs puns jāuzsit pašam. ja gribas atņemt naudu tādiem kā Burkovskis, diemžēl, bet nākas vien šajā spēlē piedalīties. tur jau tā lieta, ka nauda plūst. un ja kāda no pusēm neiesaistās – tad tai jebkurā gadījumā, ne pieplūst, ne atplūst. ja ir bail no augstā riska, tad vajag tiešām nevis mēģināt pa to upi izbraukt, bet gan piestāt ar savu gumijnieci krastā un mierīgi uzpīpot un skatīties, kā tā nauda paplūst garām.
man Burkovska secinājumi liekas pilnīgi o.k. galu galā – ne jau viņš arī pirmo dienu ar pīpi uz jumta. bet katram jau jādomā ar savu galvu. un to kāds ir bijis pareizais risinājums varēs pateikt pēc kāda noteikta laika.
es esmu no tiem, kas uzskata, ka pašreizējā sistēma ir gana dzīvospējīga un tuvāko 50 gadu laikā vismaz nekas kardināls tajā nemainīsies. būs gan atkal krīzes, gan atkal burbuļi. tagad akciju cenas ir zemas. bet – protams, arī apkārtējā vide nav nekāds paradīzes dārzs ar tauriņiem. var mēģināt strādāt tirgū, var arī nestrādāt. tas no katra paša atkarīgs. tie, kas izvēlas startēt, man šķiet, drosmīgi cilvēki. un iespējams, ka drosme arī atmaksāsies.