Lai gan akciju tirgus nav kazino, ieguldīt līdzekļus tikai jauno tehnoloģiju uzņēmumos var būt pārāk riskanti. Šajā jomā ir ārkārtīgi daudz konkurentu, kuriem izdošanās gadījumā tiek nodrošināta pamatīga peļņa.

Jānis Spriņģis, IPS Hipo Fondi

Tehnoloģiju uzņēmumi darbojas ļoti dinamiskā nozarē, kur ir liela konkurence, kas liek nepārtraukti radīt jaunākus un labākus produktus, un šajā jomā notiek biežas izmaiņas. Tas nozīmē, ka nav tik viegli paredzēt, kāda varētu būt tehnoloģiju uzņēmumu peļņa vai to sniegtā naudas plūsma saviem akcionāriem. Tehnoloģiju uzņēmumu vērtība var strauji mainīties – ir iespējams gan labi nopelnīt, gan arī zaudēt ieguldījumu, jo riski ir lieli.

Lai censtos saprast dažādus tehnoloģiju uzņēmumus, var domāt, piemēram, par tādām lietām kā konkurences priekšrocības – iespējams, ka daži tehnoloģiju uzņēmumi nepārtraukti spēj radīt inovatīvus produktus, kas patērētājiem ļoti patīk.  Kā piemēru var minēt kompāniju Apple, kas spēj radīt interesantus produktus, kuri kļuvuši ļoti populāri patērētāju vidū,” stāsta Jānis Spriņģis, Hipo Fondu Aktīvu pārvaldes vadītājs.

Lēkājošo akciju tirgus vēsturē šīs kompānijas sakarā piemin 2007. gadu, kad tās akciju cenas lēkāja robežās no 76,77 līdz 199,33 USD. Savukārt 26. decembrī 200,96 USD atzīmi tā sasniedza dienas tirdzniecībā, bet biržas slēgšanas brīdī akciju cena bija 198,95 USD. Šāds akciju cenu kāpums kompānijai izdevās, pateicoties veiksmīgai iPod pārdošanai, kā arī Apple telefona iPhone ienākšanai tirgū.

Savukārt citi investori vispār izvairās investēt līdzekļus tehnoloģiju uzņēmumos un saka, ka negrib ieguldīt naudu lietās, kuras viņi nesaprot, – te kā piemēru var minēt slaveno investoru un vienu no planētas bagātākajiem cilvēkiem – Vorenu Bafetu.

„Līdzekļu ieguldīšanu jaunos produktos ieteicams veikt cilvēkiem, kuriem ir zināšanas par šādām lietām,” turpina Jānis Spriņģis. Jaunos produktos naudu parasti iegulda riska kapitālisti, kas, veidojot savu portfeli, tajā iekļauj lielāku skaitu investīciju. No tām tikai 15% varbūt būs veiksmīgas investīcijas, kas sniegs lielu atdevi. Vēl 20–25% būs vidēji veiksmīgas investīcijas, kas atgriezīs ieguldītos līdzekļus un varbūt sniegs mazu peļņu. Pārējās investīcijas – atlikušie 50% – visdrīzāk būs neveiksmīgas.

Kopumā riska kapitālista portfelis sniegs pieņemamu atdevi, teiksim, 20%–30% gadā. Ir ļoti riskanti ieguldīt lielu daļu savu līdzekļu vienā jaunā produktā un cerēt, ka varēs daudz nopelnīt, riski ir lieli, un šādi – liekot visas olas vienā groziņā – var zaudēt daudz naudas. Ja kādam cilvēkam ir daudz kapitāla, varbūt būtu vērts padomāt nevis par tiešu ieguldīšanu jaunos produktos, bet drīzāk par naudas investēšanu riska kapitāla fondos, kas jaunos produktos ieguldījumus veic diversificēti un profesionāli. Ar jauniem produktiem ir sarežģīti, jo jādomā ne tikai par pašu produktu un to, cik tas labs, bet arī par iespējām šo produktu komercializēt, laist tirgū, izveidot zīmolu un tā tālāk – pats produkts ir viens, bet bez tā vēl ir visa ražošana, ieviešana tirgū un citas sarežģītas lietas.

Par pretēju stratēģiju līdzekļu ieguldīšanai tehnoloģiskos uzņēmumos dēvē ieguldīšanu tā saucamajos anticikliskajos uzņēmumos. Taču arī šajā gadījumā jāspēj iedziļināties būtiskās detaļās – pirms ieguldīšanas vajadzētu skatīties, kādi ir šo uzņēmumu finanšu rādītāji, kādu ienesīgumu sniedz šie uzņēmumi. „Var padomāt par to, vai ir kādi riski, kas saistīti ar šo uzņēmumu regulēšanu no valdību puses. Var veikt uzņēmumu fundamentālo analīzi un domāt par to, vai gadījumā kāds uzņēmums tirgū nav novērtēts par zemu. Kā minēju iepriekš, jādomā, kāda būs šo uzņēmumu sniegtā naudas plūsma. Ņemot vērā šo informāciju, varam domāt par uzņēmumu vērtību un to, vai tajos ir vērts ieguldīt līdzekļus,” uzskata Jānis Spriņģis.

Sandis Kapitonovs, IPS Hipo Fondi

Runājot par ieguldīšanu tehnoloģiju uzņēmumos, Sandis Kapitonovs (Hipo Fondi aktīvu pārvaldnieks) uzskata, ka šajā jomā veiksmes moments ir ļoti liels: „Nano un biotehnoloģiju uzņēmumu akcijas bieži vien maksā 0,01 centu. Uzņēmumi veic akciju emisijas, lai piesaistītu līdzekļus jauniem projektiem, bet varbūtība, ka akciju cena varētu daudz pieaugt, ir visai niecīga. Veiksmes stāstu noķert būs samērā grūti. ASV, Āzijā šāda veida uzņēmumu ir ļoti daudz, liela daļa mēģina kotēties biržā, bet daudzi līdz tai netiek, jo šis process prasa līdzekļus un sasniegumus no uzņēmumu puses. Protams, ja cilvēks vēlas riskēt, tas viņam der, ja viņam konservatīvāka pieeja, tad derēs anticikliskie uzņēmumi.”

Jānis Spriņģis min piemēru ar autobūvētājiem: „Kad veidojās auto industrija, auto ražošanas kompāniju skaits bija rakstāms ar trīsciparu skaitli. Lielākā daļa no tām bankrotēja, jo tikai dažām attīstības process noritēja veiksmīgi. Investējot jaunajās tehnoloģijās, ir jādomā, kāda ir tehnoloģiju veidotāju radītā vīzija. Un arī tad nav zināms, vai tirgus akceptēs jaunos produktus, vai tie ieinteresēs gala patērētājus?”