Ekonomisko pārmaiņu rezultātā sauklis ”Dzīvo šodienai!” sevi ir izsmēlis. Pat ja vecumdienas šķiet kā aiz kalniem, ap sirdi ir mierīgāk, ja zini, ka mūža nogalei tiek veidoti privātie uzkrājumi. Līdz ar to arī jautājumi par privātajiem pensiju fondiem kļūs aizvien aktuālāki. Laura (28) un Juris (32) Cemeni gan vēl nav uzcēluši savu sapņu pili, tomēr viņi pilnībā iemieso laimīgas ģimenes portretu.Nereti, komentējot laimīgas nākotnes ainu, kāds tikko vidusskolu beidzis jaunietis teiks – neko daudz jau es negribu, tikai ģimeni ar diviem bērniem, māju, mašīnu, labu darbu, tas arī viss. Tāds, lūk, vispārizplatīts standarts. Laura un Juris Cemeni iepazinās pirms divpadsmit gadiem, iemīlējās un tālākais – laulība un ģimenes dibināšana jau šķita pašsaprotama lieta. Cemenu ģimenē aug divas meitas – Zane (2) un Santa (4). Laura un Juris skaidri zina, ka savas vecumdienas vēlas piedzīvot Latvijā un pat neapsver iespēju doties peļņas nolūkos uz ārvalstīm. Arī šajā pārmaiņu laikā abi par darba trūkumu nesūdzas un mājās par krīzi cenšas nerunāt. Juris saka, ka no čīkstēšanas jau nekas nemainās. „Ja ģimenē aug divi bērni, nav variantu, ir jādomā, kā izgrozīties.” Laura vairākos uzņēmumos strādā par galveno grāmatvedi, savukārt Juris ir zobārsts un jau kopš 2001. gada vada savu privātpraksi.

Lai nodrošinātu ģimenes labklājību, Laura un Juris uz kredīta iegādājušies dzīvokli, bet līzingā vieglo auto. Tomēr šīs summas neesot tik lielas, lai naktīs laupītu miegu. Arī valsts ekonomisko pārmaiņu laikā abi atzīst, ka ar dzīvi ir apmierināti. Tajos gados, kad liela daļa cilvēku savu labklājību būvēja uz nākotnē vēl nenopelnītās naudas rēķina, Juris un Laura pieteicās pensiju 3. līmenim un sāka veidot uzkrājumus arī bērnu nākotnei. Viņu pragmatiskā un prātīgā pieeja neļāva krist kārdinājumā, ņemot neprātīgus kredītus. Tādēl arī šobrīd esot vieglāk pārvarēt ekonomisko krīzi. Cemenu ģimenes filozofija: kamēr esi jauns un stiprs, jādara viss, lai izveidotu stabilu dzīves pamatu. „Ja pats būsi sev izveidojis stabilu pamatu, neviens priekšnieks nevarēs atnākt un pateikt: „Čau, esi brīvs!” No mana zobārsta kabineta mani izmest nevar,jo tas viss ir mans,” saka Juris. „Es gan nezinu, kā tas ir, kad ir vecumdienas, bet gribas, lai nav sasietas rokas. Kad nav jādomā, kā samaksāt rēķinus un nopirkt maizīti,” saka Laura.

Runājot par nākotnes vēlmēm, Juris atzīst, ka abiem ir sapnis par savu privātmāju ar dārzu. „Gribētos, lai ir vieta, kur varam saaicināt plašu radu un draugu loku. Lai arī bērnu bērni varētu pie mums braukt vasarā atpūsties. Ir grūti pateikt, cik lielai vajadzētu būt vecuma pensijai, lai varētu justies brīvi un nebūtu jāknapinās. Rēķinot pēc šodienas naudas vērtības, mēnesī vienam cilvēkam tie varētu būt 300 Ls. Jā, tā jau būtu ļoti laba pensija.” Laura: „Protams, ir grūti salīdzināt, jo tagad ir citas prioritātes un citi maksājumi. Piemēram, tagad jāsamaksā līzings, jāatliek nauda meitām par bērnudārzu, dejošanu. Vecumdienās par to vairs nebūs jāuztraucas. Protams, ļoti gribētos, ja mēs, būdami vēl gana enerģiski, pensijas gados vismaz reizi gadā varētu atļauties kādu tūrisma braucienu uz ārzemēm. Domāju, ka vecumdienās tāpat gribēsies bērnus un mazbērnus svētkos palutināt ar kādu dāvaniņu. Tāpēc mums abiem jau četrus gadus kādā bankā ir pensijas 3. līmenis, kam, godīgi sakot, uzticos vairāk nekā valsts pensijai. Protams, par nākotni grūti spriest, bet mēs paļaujamies paši uz sevi. Tāpat nevar zināt, kad pensijas vecums vispār pienāks. Termiņš jau visu laiku tiek pagarināts. Kad nolēmām pieteikties pensiju 3. līmenim, viens no solījumiem bija tas, ka jau 55 gados var pretendēt uz kāroto naudiņu. Tagad jau arī, neskatoties uz ekonomiski grūto laiku, šī naudiņa automātiski tiek novilkta no konta. Summa nav liela – 25 Ls mēnesī. Mēs arī bērniem veidojam uzkrājumus, kas sniedz papildu drošību, ka meitām varēsim nodrošināt labu izglītību. Mums abiem ir maģistra grāds, un mēs gribam, lai arī meitas būtu izglītotas.”

Juris uzsver, ka bērnu izglītošana arī ir papildu drošība tam, ka vecumdienās varēs uzelpot. „Ja bērniem tiek iedots labs dzīves pamats, tad vismaz ir cerības, ka nākotnē viņi paši sevi varēs nodrošināt. Pensijas 3. līmenim es pieteicos vēl tajā laikā, kad varēja neminēt kādu konkrētu summu. Līdz ar to – kad man ir brīvi līdzekļi, es iemaksāju pensijai. Vienā reizē varu iemaksāt 400 Ls untad atkal kādu gadu nemaksāt. Pensijas uzkrājumus veidoju atkarībā no tā, kāda ir mana finansiālā situācija.” „Zobārsts jau to vislabāk redz, kā dzīvo mūsu pensionāri un to, kāda ir, piemēram, vācu pensionāru rocība. Ja mūsējie vecumdienās skaita santīmiņus, vācu sirmgalvji pensijas vecumā beidzot tā pa īstam sāk dzīvot. Tad nākas izdarīt secinājumus – kādas vecumdienas es gribētu un vai varu paļauties tikai uz valsts garantēto pensiju? Bet tai pat laikā zinu, ka negribētu visu mūžu strādāt, lai tikai vecumdienās varētu baudīt dzīvi. Jo jebkurā vecumā taču gribas justies pilnvērtīgi.”

Dace Brencēna, SEB Pensiju fonda valdes priekšsēdētāja

Dace Brencēna, SEB banka

Pieņemot, ka Laura (28) ir sākusi strādāt 21 gada vecumā, pensionēsies 65 gados un ka tagadējā alga nemainīsies visa darba mūža laikā (Lauras pašreizējie ienākumi nav minēti, tāpēc pieņemsim, ka tie varētu būt Ls 500 pirms nodokļu nomaksas), valsts pensijas apmērs (1.+2.līmenis) Laurai varētu būt Ls 415 mēnesī pirms nodokļiem vai Ls 350 „uz rokas”. Lauras privātā pensija, pieņemot, ka to viņa krās līdz 65 gadu vecumam (t. i., līdz savu darba gaitu beigām) un regulāri novirzīs uzkrājumiem Ls 25 mēnesī, varētu būt Ls 205 mēnesī bruto vai Ls 196 mēnesī „uz rokas”. Lauras ikmēneša pensijas apmērs būtu Ls 540–550. Ja Laura savu privātās pensijas kapitālu vēlēsies izņemt jau 55 gadu vecumā, tad viņas rīcībā būs Ls 17 500 liels kapitāls. Taču, izņemot uzkrājumus iepriekš, pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas vienīgais iztikas avots būs valsts pensija.

Pieņemot, ka Juris (32) ir sācis strādāt 21 gada vecumā, bet pensionēsies 65 gados, un ka sociālais nodoklis arī turpmāk tiks maksāts no Ls 200 mēnesī, valsts vecuma pensija Jurim būs tikai Ls 167 mēnesī (bruto), no kuriem aptuveni 2 lati tiks iekasēti nodokļos. Juris, maksādams privātajā pensiju fondā vidēji Ls 400 gadā, 65 gadu vecumā varētu rēķināties ar Ls 220 bruto (Ls 210 „uz rokas”) privāto pensiju vai Ls 18 500 lielu papildpensijas neto kapitālu 55 gadu vecumā. Ģimenes vecumdienu kopējie neto ienākumi varētu pārsniegt Ls 900 mēnesī, kas ļauj pieņemt, ka Laura ar Juri varēs gan ceļot, gan arī mazbērnus reizēm palutināt. Ja piepildīsies sapnis par savu māju ar dārzu, tad iespējams, ka ikmēneša izdevumos būs jāiekļauj gan hipotekārā kredīta maksājumi, gan mājas uzturēšanas izdevumi. Jurim varētu ieteikt paaugstināt sociālās apdrošināšanas iemaksas – gan pensijas, gan citu sociālo garantiju dēļ (arī labi zobārsti nav pasargāti no nepatīkamām dzīves situācijām). Turklāt saskaņā ar likumdošanas normām iemaksas privātajā pensiju fondā 400 latu apmērā (gadā) pie 200 latu oficiālajiem ienākumiem mēnesī no nodokļu efektivitātes viedokļa nemaz nedrīkstētu pārsniegt Ls 240 gadā: nodokļu atvieglojumu limits iemaksām pensiju fondā no nākamā gada ir tikai 10% no bruto gada ienākumiem, kas nozīmē, ka atgūt atpakaļ no valsts Iedzīvotāu ienākuma nodokļa pārmaksu par summu, kas pārsniedz minētos 10%, neizdosies. Laura stāsta, ka veido uzkrājumus bērnu nākotnei, kas ir apsveicama iniciatīva. Ja šie uzkrājumi notiek ar dzīvības apdrošināšanas polises starpniecību, būtu nepieciešams pārbaudīt kopejo gada iemaksu/prēmiju summu: ja tā nepārsniedz 10% no Lauras bruto ienākumiem, tad nodokļu atlaides tiek izmantotas efektīvi.

Kāpēc akcentēju nodokļu atvieglojumus? Tas ir būtisks uzkrāšanas apstāklis! Piemēram, Lauras uzkrājumi pensiju fondā laika gaitā summāri papildināsies ar vairāk nekā 3000 latiem, kurus viņa var atgūt no valsts, regulāri iesniedzot gada ienākumu deklarācijas. Laura izsaka vēlmi doties pelnītā atpūtā jau 50–55 gados. Teorētiski tas ir iespējams, bet ir jāņem vērā, ka valsts garantētā vecuma pensija šobrīd tiek nodrošināta no 62 gadu vecuma (nākotnē pensijas vecums, visticamāk, tiks paaugstināts). Tātad – lai varētu pabeigt darba gaitas jau pēc 50 gadiem, personīgiem uzkrājumiem ir jābūt pietiekamā līmenī.

Anželika Berķe-Berga, Hipotēku banks valsts fondēto pensiju projektu vadītāja

Anželika Berķe-Berga, Hipotēku banka

Juris vēlamo pensiju saņems, ja gan 2., gan 3. līmeņa pensiju fondu vidējais ienesīgums gadā lidz pensionēšanās vecumam būs vismaz 8%. Principā šis ir samērā augsts ienesīguma rādītājs tik ilga termiņa uzkrājumiem, tādēļ Jurim ļoti cītīgi jāseko pensiju fondu rezultātiem. Būtiski, ka, sākoties ekonomikas lejupslīdei, viņam noteikti jāizvēlas drošāka un konservatīvāka ieguldījumu stratēģija. Ņemot vērā Jura vecumu, 1. un 2. līmeņa daļa varētu būt arī ievērojami lielāka, taču tikai tad, ja tiktu maksāts sociālais nodoklis par lielāku ienākumu summu. Saprotami ir Jura uzskati par sociālā nodokļa maksāšanas jēgu. Ņemot vērā pēdējās izmaiņas pabalstu sistēmā, motivācija veikt iemaksas ir krietni mazinājusies tādēļ, ka sociālais nodrošinājums nebūs pilnīgi proporcionāls iemaksu summai. Juris no valsts (t. i. pirmais un otrais līmenis) saņemtu ap 70% no pensijas kopējā apmēra, un 30% ikmēneša ieņēmumu veidotu uzkrājums pensiju 3. līmenī.
Cemenu ģimenes uzkrājumu politika ir samērā mūsdienīga – pāris izmanto aktuālākās uzkrājumu veidošanas iespējas bērniem un pensijai, par ko saņem arī nodokļu atvieglojumus. No citas puses skatoties, jāatzīmē, ka minētie ieguldījumi ir samērā vienveidīgi un pakļauti vieniem un tiem pašiem riskiem – valūtas vērtības svārstībām, inflācijai u. tml. Tāpat šāda veida uzkrājumi nav īpaši likvīdi. Piemēram, pensiju fondā noguldītos līdzekļus persona drīkst saņemt, tikai sasniedzot 55 gadu vecumu. Taču par ieguldījumu uzskatāms arī privātais bizness, kas pēc apraksta šķiet samērā perspektīvs. Šajā gadījumā varu Jurim rekomendēt uzturēt savu profesionālo kompetenci labā formā, kā arī papildus pastudēt ar uzņēmējdarbības vadību saistītās lietas, lai varētu turpmāk attīstīt un vērst plašumā savu biznesu.