Tā, domājot par savu pensiju, uzskata četrdesmitgadnieki Jānis un Maija Matuļi, kuri, pirms piecpadsmit gadiem atguvuši dzimtas īpašumu, atjauno to saviem spēkiem un arī par labāko nodrošinājumu pensijas vecumam uzskata nekustamos īpašumus. Jānis strādā divās darbavietās – ātrajā palīdzībā par feldšeri un par sociālo darbinieku, Maija – tirdzniecības centrā Stockmann. Meitai Laurai ir 22 gadi, un viņa studē augstskolā. Ko par viņu izvēli saka eksperti?

Jānis: Kad mēs sākām ar mazumiņu, mums bija Staburadzes un Laimas akcijas. Pirmās dividendes bija brīnišķīgas, bonusā saņēmām vēl simts akcijas. Avīzēs sekoju līdzi skaitļem un secināju, ka tas ir izdevīgi. Vēl iegādājāmies Ventspils Naftas akcijas, Kad Staburadzi pārpirka ārzemnieki, viņiem bija nosacījums atpirkt akcijas par noteiktu cenu, līdz ar to visa akciju būšana mums beidzās.
Maija: Mans tēvs visu mūžu bija nostrādājis vienā darba vietā – Laimā, uzņēmums viņam piešķīra akcijas un maksāja ļoti labas dividendes. Kad uzņēmumu nopirka Šķēle, dividendes vairs netika maksātas. Žēl, ka toreiz tas tā beidzās.
Maija: Akcijas pārdevām un neko nezaudējām, bet palika rūgtums un atziņa, ka vairs ar to nevēlamies nodarboties.
Jānis: Nu jau 15 gadu naudu ieguldām īpašumā, ko esam atguvuši. Par savu pensiju fondu uzskatām tieši nekustamos īpašumus, kas mums pieder, – mantoti dzīvokļi, ēka un zeme, ko arī mantosim.

Matuļu ģimene

Bankas saviem klientiem piedāvā dažādus pensiju līmeņus…
Jānis: Iestājos 2. pensiju līmenī. Nu, un tālāk? Aizeju, uzzinu… man pat nepasaka, kas to apkalpo, nezinu, kur mana nauda aiziet.

Esat domājuši, cik lielai vajadzētu būt pensijai?
Jānis: Sāksim ar to, ka pēc statistikas vīriešu vidējais dzīves ilgums Latvijā ir mazliet pāri sešdesmit. Svaru kausi nosveras tajā pusē, ka pensiju sagaidot, no šīs dzīves jāaiziet. Esmu domājis, kādai vajadzētu būt pensijai. Ja dzīves dārdzība neceltos, es būtu apmierināts ar Ls 300–400. Tā būtu summa, ar ko varētu dzīvot, bet pārējie līdzekļi nāktu no maniem īpašumiem, kurus es vajadzības gadījumā varētu pārdot. Tas ir tikai shematisks atainojums, jo pensija viennozīmīgi nebūtu mans iztikas avots. Es pats sev veidoju drošības spilvenu, redzot, kas notiek valstī, ka tev var noņemt to jebkurā brīdī.

Faktiski šobrīd cilvēkiem, kas strādā, valsts noņēma uzkrājumiem paredzēto naudu. Divās darba vietās strādājot, pēc algu samazināšanas zaudēju aptuveni Ls 250 mēnesī. Ja es būtu paņēmis kredītu, tā būtu kredīta summa. Mūsu valstī nekas nav drošs, tā ka es nākotnē lielas cerības uz pensiju nelieku. Atceros 90. gadus. Kad uzņēmums sāka nīkuļot un iet uz grunti, mafijas pārstāvji sāka uztraukties, brauca pie uzņēmējiem, kopīgi meklēja risinājumus, piedāvāja naudu, jo viņi zināja, ja uzņēmums bankrotēs, viņiem nebūs, kas maksā. Tagad bankām, valdībai būtu jāuzņemas mafijas loma un jāstimulē uzņēmumi. Katru dienu bankrotē uzņēmumi, bet varbūt viņiem vajag pavisam nedaudz, lai nebankrotētu.

Katru mēnesi kaut kam atliekat?

Jānis: Vienu naudas daļu ieliekam ēkas remontā. Ja nepieciešams, ņemam īstermiņa kredītus, lai realizētu kādu noteiktu projektu. Piemēram, vajadzēja kāpnes, nebija uzreiz divarpus tūkstošu, paņēmām kredītu uz gadu. Tā pamazām. Ja man būtu teikšana, Latvijā vajadzētu īstermiņa kreditēšanu. Iesākumā nomaksā vienu summu un tad vari tikt pie nākamās, nevis, ka esi piesaistīts pie bankas uz desmitiem gadu.
Maija: Kaut gan ar Jāni vienmēr esam strādājuši darba vietās, kurās par mums maksāti visi nodokļi, skatos, ka pensija būs jāsarūpē pašiem. Domāju, kad iesim pensijā, vecuma cenzs būs 65 gadi. Acīmredzot, lai sevi uzturētu, vajadzēs vai nu izīrēt daļu no īpašumiem, varbūt pārdot. Ja pārdosim, varbūt liksim naudu bankā un katru mēnesi būs procenti. Arī privātos pensiju fondos negribu maksāt. Kad piedzima meita, padomju laikos bija iespēja noformēt, ka līdz viņas pilngadības sasniegšanai katru mēnesi iemaksāju 6 rubļus. Tas bija līdzīgi kā uzkrājums, ko tagad piedāvā bankas. Sešus gadus katru mēnesi maksāju, bet 1991. gadā notika reforma un rezultātā saņēmu sešus latus.

Ko vecumdienās vajadzētu atļauties?
Jānis: Vecumdienās mūsu vajadzības sašaurinās. Šika ģērbšanās, luksusa auto, tas nav vajadzīgs. Pamatvajadzības noreducējas uz to, ka nepieciešams, lai mums būtu jumts virs galvas, siltums, lai būtu paēduši. Protams, ideāli, ja varētu atļauties iet uz dažādām kultūras izklaidēm, jo šodien pensionāri nevar atļauties pat to, reizi gadā varētu aizbraukt atpūsties uz ārzemēm. Labi, ka Maijas mammai esam mēs, ka viņai nekas nav jāmaksā no savas pensijas, taču ne visiem bērni var parūpēties par saviem vecākiem.

Maija: Latgalē laimīgi ir tie bērni, kuru ģimenē ir kaut viens pensionārs, jo tur situācija ir traģiska.

Jānis: Visdrošākā sajūta ir tad, ja ir veselība. Pensionāriem vajadzētu būt uzkrājumiem medicīnas pakalpojumiem. Lai no tava nomaksātā sociālā nodokļa viena daļa ir veselībai, kuru vari uzkrāt līdzīgi kā bankas kartē. Tas motivētu maksāt nodokļus.

Dace Brencēna, SEB Pensiju fonda valdes priekšsēdētāja

Dace Brencēna, SEB banka

Principā nav svarīgi, cik daudz, bet gan tas, ka regulāri tiek atlikta kāda naudas summa uzkrājuma veidošanai. No Jāņa teiktā var saprast, ka „drošības spilvens” ģimenē tiek veidots. Tā ir pareiza pieeja, jo rezerves fonds ikvienam sniedz drošības sajūtu. Tas var būt paredzēts ne tikai pārticīgām vecumdienām, bet arī dažādām dzīves situācijām, piemēram, darba algas samazinājuma vai darba zaudēšanas gadījumā, veselības uzlabošanai, komunālo rēķinu neplānota pieauguma segšanai vai, piemēram, īpašumu remontam un labiekārtošanai. Tomēr es piesardzīgi izturētos pret apgalvojumu, ka vecumdienās drošs iztikas līdzekļu garants būs nekustamie īpašumi. Nekustamais īpašums tomēr mēdz laiku pa laikam būt nelikvīds aktīvs. Kas var garantēt, ka zeme, konkrētās mājas un dzīvokļi būs labā cenā tieši tad, kad naudu ģimenei vajadzēs visvairāk? Ņemsim vērā arī to, ka nodokļu sistēma valstī periodiski mainās: pastāv varbūtība, ka, sasniedzot vecumdienas, nekustamā īpašuma nodoklis par visiem īpašumiem veidos vērā ņemamu summu.  Turklāt,
rūpējoties par īpašumu drošību, ir jāveic apdrošināšana, kas arī ir papildu izmaksas.

Anželika Berķe – Berga, Hipotēku bankas valsts fondēto pensiju projektu vadītāja

Anželika Berķe-Berga, Hipotēku banka

Jānim vēlamās pensijas saņemšanas iespēja ir liela pat situācijā, ja viņš aktīvi neuzkrāj līdzekļus pensiju 3. līmenī. Tas tādēļ, ka Jānis samaksā daudz lielāku sociālo apdrošināšanas iemaksu summu. Tādejādi viņa pensiju pietiekamā apmērā veidos pirmais un otrais pensiju līmenis, protams, ja otrā līmeņa fonds ilgtermiņā būs pelnošs (vismaz 4%). Līdz ar to ieteiktu viņam painteresēties, kur aiziet viņa pensijas nauda, kā arī – cik pārvaldītājs nopelnījis. To var noskaidrot jebkurā VSAA (Valsts sociālās apdrošināsanas aģentūra) nodaļā. Jānis pensiju saņemtu tikai no valsts, jo neveic uzkrājumus pensiju 3. līmenī. Attiecībā uz ieguldījumiem nekustamajos īpašumos – kā zināms, to tirgus vērtība nav pastāvīgs lielums, taču kā ieguldījumu veids tas ilgtermiņā ir gana stabils un, sagaidot labvēlīgu tirgus situāciju, ieņēmumi no šo īpašumu pārdošanas varētu nodrošināt stabilu labklājības līmeni vecumdienās. Ģimenei nekustamo īpašumu iegāde un aprīkošana ir tas pašu veidotais “drošības spilvens”. Šai ģimenei ir negatīva pagātnes pieredze ar ieguldījumiem finanšu sektorā, kā rezultātā viņi izvairas no līdzīga veida uzkrājumu veidošanas. Šī ieguldījumu stratēģija ir samērā droša, un domāju, ka īpašniekiem nākotnē neliks vilties.